Konfliktu risināšanas mērķis ir atrast kompromisu vai mazināt nesaskaņas starp indivīdiem, grupām vai organizācijām. Katra konflikta pamatā ir atšķirīgas intereses, emocijas vai vērtības, ko tad jāspēj identificēt, lai atrastu konstruktīvu veidu, kā atrisināt šīs nesaskaņas. Konfliktu risināšanas mērķis nav tikai izbeigt konfliktu, bet arī veicināt sapratni, sadarbību un ideālā gadījumā uzlabot attiecības starp iesaistītajām pusēm.
Viens no galvenajiem konfliktu risināšanas aspektiem ir komunikācija. Atklāta un godīga komunikācija ir svarīga, lai izprastu konfliktu pamatcēloņus un izteiktu individuālos uzskatus. Šāda komunikācija balstās uz aktīvu klausīšanos, kurā indivīdi cenšas izprast citu cilvēku intereses, emocijas vai vajadzības. Ne mazāk svarīga ir empātijas loma konfliktu risināšanā, jo tā ļauj labāk izprast citu cilvēku emocijas un perspektīvas.
Konfliktu risināšanas process ir sarunas, kuru rezultātā tiek panākti kompromisi. Sarunas, kuru mērķis ir panākt abpusēji pieņemamu vienošanos. Visām iesaistītajām pusēm, noteiktos jautājumus būt jābūt gatavām piekāpties, lai pēc iespējas plašāk izvēlētais risinājums atbilstu visu iesaistīto pušu vajadzībām un interesēm. Kompromiss pēc būtības nozīmē to, ka neviena puse nesaņem visu, ko vēlas, bet labumu gūst visas iesaistītās puses.
Reizēm tieša konfliktu risināšana starp iesaistītajām pusēm nav iespējama, tāpēc tiek iesaistīta neitrāla trešā puse (starpnieks), kas nodrošina konfliktējošo pušu komunikāciju. Šis starpnieks palīdz organizēt sarunas, vai piedāvā risinājumus konflikta atrisināšanai.
Ne visus konfliktus var atrisināt pašas iesaistītas puses, pat ar starpnieka palīdzību, tāpēc eksistē valstisks trešās puses veids, proti, tiesa. Tas ir strukturēts konfliktu risināšanas veids, kur neitrāla trešā puse (tiesa) pieņem lēmumus, kas balstīti faktos, pieņemtie lēmumi ir saistoši visām iesaistītajām pusēm.
