Garīgums ir cilvēka pieredze ārpus materiālas pasaules robežām. Garīgumam nav noteiktu robežu, ko bieži vien mēdz definēt reliģijas, ja runa ir par nemateriālo pasauli. Izmantojot šo garīguma pieredzi, indivīdi spēj labāk izprast savu eksistenci materiālajā pasaulē, veidojot jēgpilnāku un mērķtiecīgāku dzīvi.
Garīguma meklējumi ir sevis izzināšana, kas veicina izaugsmi. Garīguma praktizēšana iekļauj tādas prakses kā meditācija, lūgšana vai apzinātība. Šīs prakses palīdz izveidot plašāku saikni ar sevi un apkārtējo pasauli. Garīgums kalpo kā vadmotīvs, kas sniedz mierinājumu un iedvesmo grūtos dzīves brīžos.
Garīgumam ir plašs izpausmju klāsts, sākot no tradicionālām reliģiskām praksēm līdz mūsdienīgākām un individualizētākām jēgas un saiknes meklēšanas formām, saglabājot vienotu mērķi. Pēc būtības garīgā izpratne ir tikpat daudzveidīga kā paši indivīdi, kuri to praktizē.
Garīgums bieži ietver arī saikni ar kaut ko lielāku par sevi, neatkarīgi no tā, vai tas ir dievišķs spēks, kosmoss vai kolektīvā cilvēka apziņa. Šī saikne kalpo kā iedvesmas un norādījumu avots, veicinot mērķtiecības sajūtu un savstarpējo saistību, kas sniedzas ārpus individuālās eksistences robežām.
