Sabiedrības nevienlīdzība ir skaudrā realitāte – ne visiem sabiebrības locekļiem ir vienlīdzīga piekļuve resursiem, iespējām vai privilēģijām. Tas ir sarežģīts jautājums, kas rada atšķirības starp indivīdiem un grupām. Savā būtībā sabiedrības nevienlīdzība atspoguļo sistēmisku nelīdzsvarotību, kas var izpausties dažādos veidos, tostarp ekonomiskā nevienlīdzība vai nevienlīdzīgas izglītības iespējas.
Sabiedrības nevienlīdzības pamatā ir vēsturiski aizspriedumi, diskriminējoša politika, kas saglabājusies paaudzēm. Šīs nevienlīdzības rezultātā bieži vien veidojas noslāņojusies sabiedrība, kurā noteiktas grupas saskaras ar šķēršļiem, lai gūtu panākumus, bet citām ir nepelnītas priekšrocības. Ekonomiskās atšķirības palielinās, izglītības iespējas atšķiras, un sociālā stabilitāte kļūst par trauslu jautājumu.
Cīnoties ar sabiedrības nevienlīdzību, ir ļoti svarīgi saprast, ka tā nemainīsies, tikai mainot nevienlīdzības atšķirības, tā ietver jautājumus par varu un privilēģijām. Nevienlīdzības sekas atspoguļojas visās dzīves jomās, ietekmējot veselību, nodarbinātības iespējas un vispārējo labklājību. Turklāt sabiedrības nevienlīdzība var veicināt sociālos nemierus, jo kopienas, kurām nav tiesību, meklē taisnīgumu un vienlīdzību dažādus veidos, tostarp vardarbīgos protestos.
Sabiedrības nevienlīdzības risināšanai nepieciešama daudzpusīga pieeja, kas ietver politikas diskursa maiņu (vienkāršāk un skaidrāk), sabiedrības domāšanas veicināšanu (attīstīšanas virziens), kurā tiek vērtēta dažādība un vienlīdzīgas iespējas.
Ne mazāk būtiski ir atzīt, ka sabiedrības nevienlīdzība eksistēs vienmēr, jo runājot par sociālo nevienlīdzību netiek pieminēti bioloģiskie faktori, tādi, kā spēks, prāta spējas vai izskats. Šie bioloģiskie aspekti liek cilvēkiem pieņemt neapzinātus lēmums, iespējams, pat neracionālus, jo šie lēmumi ir instinktu vadīti.
