Un dienās, kad apziņa ar tevi spēlē spēles
Tu ar viņu saskaties – Tu tikai uz viņu paskaties!
Viņa ir kā spogulis – tā visu, kas tevī rāda
Visu labo, visu slikto, visu to, ko nenoslēpt
Katru rētu, kas atmiņās, kā vētra bango
Katru prieka brīdi, kur neprāts lika trakot
Un dienās, kad apziņa pie durvīm klauvē
Tu kā čūska vēlies veco ādu noplēst
Līdz rimst emocijas un miers ir iekšā
Tā ir pieredze, ko neatlaist un neizdzēst
Mani kalni, mana spēle – mana apziņa man uz mēles!