Nemirstība ietver dažādus kultūras, reliģiskos un filozofiskos uzskatus par dzīvi, kas sniedzas tālāk par cilvēka fizisko dzīves ilgumu. Ideja par nemirstību raisa jautājumus par eksistences būtību, pēcnāves dzīvi un tiekšanos pēc tās.
Reliģiskajās tradīcijās nemirstība tiek saistīta ar ideju par dvēseli vai garu, kas eksistē pēc fiziskās nāves. Dažādas ticības piedāvā dažādas perspektīvas par apstākļiem, kādos var sasniegt nemirstību, vai nu ar dievišķo labvēlību, garīgo apgaismību vai īpašu rituālu ievērošanu.
Filozofiski tiekšanās pēc nemirstības ir bijusi aktuāla tēma visos laikos, tā rosina pārdomas par laika nozīmi un cilvēka izpratni par to. Nemirstība dažkārt tiek asociēta kā metaforisks jēdziens, kas simbolizē tieksmi pēc ilgstošas ietekmes, ko atstāj ieguldījums sabiedrībā, mākslā vai zināšanās.
Literatūrā nemirstība izpaužas kā pārdabiskas būtnes, dievi vai mītiskas radības, kas apveltītas ar spēju dzīvot bezgalīgi. Šie stāsti attēlo mūžīgās dzīves ietekmi uz personu laicīgo dzīvi, un to ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas nemirstīgajām būtnēm.
Lai gan fiziskās nemirstības jēdziens ir spekulatīvs, diskusijas par cilvēka dzīves pagarināšanu, izmantojot tehnoloģisko progresu, ir aktuāls. Cilvēka mūža iespējamā pagarināšana uz nenoteiktu laiku rada sarežģītus jautājumus par nemirstības sasniegšanas vēlamību un sekām.
