Ja mēs nemuldētu par acīmredzamām lietām: “uzpumpētas” lūpas, “pieaudzēti” mati, kosmētika un digitālie filtri — tas nav skaistums, tā ir ceļazīme uz nedrošības un nepārliecinātības pasauli. Katra šļirce, katra uzkrāsotā līnija, katra mākslīgā izmaiņa pauž: “Es sev neticu. Es sev nepatīku. Man to visu vajag, lai eksistētu.”
Tu domā, ka tas izskatās labi? Nē. Tu domā, ka tas padara tevi pievilcīgāku vai kā citādi saistošāku? Nē. Ikvienam tas ir redzams: tava seja ir maska, un aiz tās ir kas slēpjams. Tavs intelekts, personība, pašpārliecinātība — tava īstā būtība — tiek paslēpta zem mākslīgās ārienes.
Skaļākiem vārdiem sakot:
- Tukšas galvas ir acīm redzamas. “Uzpumpētas” lūpas ir kā iekšējās pasaules nākšana uz āru — iekšā nekas nepaliek.
- Mākslīgas sejas pauž nedrošību. Tu ne tikai “uzpumpēji” lūpas, tu visiem paziņo: “Es neticu, ka kāds mani pieņemtu un mīlētu tādu, kāda esmu.”
- Izsmalcināta iedomība kā vairogs tukšumam. Tu esi ieguldījusi laiku, naudu un enerģiju, lai izskatītos iespaidīgi, bet smadzenes? Joprojām tukšas.
Smieklīgi, bet tajā pašā laikā bēdīgi. Tu velti laiku mākslīgam ārējam izskatam, bet ne savam prātam. Jo lielākas lūpas, jo redzamāka nevēlēšanās pieņemt sevi tādu, kāds esi. Pašpārliecinātība? Nav. Pašmīlestība? Nav. Inteliģence? Atstāta lietošanai citu reizi.
Tavi ārējie uzlabojumi nesniedz tev vairāk gudrības vai mīlestības. Tie padara tevi par kādu, kura baidās no savas iekšējās pasaules, no realitātes un, jā… muļķīgi, ja domā, ka šļirce varēs to salabot.
Ieguldi prāta attīstībā, personībā un pašpārliecinātībā, un varbūt — tikai varbūt — tava seja vairs nestaros nedrošību visiem, kuri tevi ieraudzīs.