Izlikšanās ir daudzu indivīdu ikdienas instruments, kas kalpo kā līdzeklis, lai vieglāk saplūstu ar apkārt esošo sociālo vidi. Atšķirībā no aktiermākslas, kas ietver apzinātu tēlošanu, izlikšanās bieži vien ir spontāna un neapzināta reakcija uz sociālajām normām, proti, vajadzību pielāgoties sociālajai videi. Tā ir spēle uz savas dzīves skatuves, kur indivīds uzvelk dažādas maskas, lai mijiedarbotos ar pasauli.
Izlikšanās ir kā izdzīvošanas mehānisms, kas ir daļa no mūsu sociālās struktūras. Tas var darboties kā vairogs, ļaujot indivīdiem slēpt ievainojamības un atvieglojot pielāgošanos sabiedrības gaidām. Izlikšanās ir kā sociālais lubrikants, kas veicina savstarpēju mijiedarbību un palīdz indivīdiem iekļauties atšķirīgās sociālajās vidēs.
Izlikšanās ļauj indivīdiem orientēties sarežģītajās personu attiecībās. Neatkarīgi no tā, vai tā ir uzvedības pielāgošana, lai iekļautos profesionālajā vidē, vai entuziasma izrādīšana saviesīgā pasākumā, izlikšanās ir milzīgs spēks, kas veido mūsu ikdienas mijiedarbības.
Nav viennozīmīgi novelkama līnija starp patiesām emocijām un izlikšanās rezultātā demonstrētajām darbībām. Šī neskaidrā līnija padara mūsu sociālo mijiedarbību sarežģītāku, ietekmējot citu uztveri, tādējādi veidojot attiecības, kas nav līdz galam patiesas.
Dzīvojot sociālajā vidē, kur nav nepieciešams izlikties, tā ir brīvības sajūta, ko sniedz mūsu neapzinātais prāts – neizliekoties.
