Mēs mēdzam izturēties pret ikdienu kā pret lētu preci, ko var mētāt pa labi un pa kreisi. Mēs tās notriecam autopilotā, blenžot ekrānos vai vienkārši “gaidot vakaru”, it kā šīs dienas nebūtu daļa no mūsu vienīgās dzīves. Taču patiesība ir tāda, ka no šīm tukšajām dienām tu būvē savu nākotnes ceļu.
Beidz sev stāstīt pasakas, ka tu “meklē savu ceļu”. Visbiežāk tu nemeklē ceļu, tu meklē attaisnojumus tam, kāpēc tu sēdi dīvānā. Visticamāk, tu lieliski zini, kas tev būtu jādara, bet tu izvēlies atlikt savas iespējas.
Katra diena, kurā tu neesi pat mēģinājis piecelties un spert soli savu mērķu virzienā, kļūst par kārtējo kapakmeni tavu nepiepildīto sapņu kapsētā. Neizlēmība ir kā zaglis, kas zog nevis tavu naudu, bet tavu laiku – vienīgo valūtu, ko tu nekad nevarēsi atpelnīt. Šodiena ir materiāls, no kura tiek veidota tava identitāte.
Mēs dzīvojam ilūzijā, ka mums pieder bezgalīgs “vēlāk”. “Vēlāk es sākšu sportot”, “vēlāk es sākšu mācīties”, “vēlāk es pateikšu svarīgo”. Bet tavs “vēlāk” ir veids, kā mirst visas lieliskās idejas. Un tad pienāk brīdis, kad jau ir par vēlu…
Pienāks rīts, kad tu vairs nevarēsi atlikt. Ne tāpēc, ka tu beidzot būtu saņēmies, bet tāpēc, ka durvis būs aizvērtas. Enerģija būs izsīkusi, iespējas – atdotas citiem, un laiks – vienkārši beidzies. Tu sapratīsi, ka viss, ko tu tiešām gribēji, palika tur – tajās dienās, kuras tu nodzīvoji tā, it kā tās neko nenozīmētu.
Sapņu kapsēta jau ir pilna. Vai tu tiešām gatavojies tur rakt nākamo bedri arī šodien?