Tavās acīs uguns mani pušu plēš
Vien lietus manī dzirksti nedaudz dzēš
Un austot gaismai es tevi atkal redzu
Manī prieks, kad ar rokām tevi sedzu
Un kājas sapnī trīc, tev acīs skatoties
Un reibst no tavu matu smaržas
Zeme griežas – mans prāts tai līdzi
Apziņa kā sirds – puksts, puksts, puksts…