Lielākā daļa cilvēku nedzīvo apzināti. Viņi izpilda programmu.
Ģimene pasaka, kas ir pareizi. Sabiedrība nosaka, kas skaitās veiksmīgs. Draugi parāda, kā jāuzvedas, lai iederētos. Darba vide iemāca klusēt, pakļauties un saukt to par profesionalitāti.
Cilvēks to visu uzsūc un vēlāk lepni paziņo: “Tāds es esmu.”
Nē. Tāds viņš ir izveidots.
Viņš izvēlas “normālu” profesiju, meklē “piemērotu” partneri, pērk lietas, kurām vajadzētu apliecināt panākumus, un pavada dzīvi, cenšoties atstāt pareizo iespaidu uz cilvēkiem, kuri dara tieši to pašu.
Viņš nedomā. Viņš atkārto.
Lielākā daļa nekad nepamodīsies
Cilvēkiem patīk runāt par apzinātību, taču tikai retais patiešām vēlas sevi ieraudzīt.
Patiesība ir pārāk neērta.
Lai kļūtu apzināts, cilvēkam jāatzīst, ka viņa uzskati var nebūt viņa paša uzskati. Ka darbs, ar kuru viņš lepojas, var būt tikai labi apmaksāts cietums. Ka attiecības, kuras viņš sauc par draudzību, var turēties uz bailēm no vientulības. Ka viņa “labestība” dažreiz ir tikai nespēja pateikt “nē”.
To atzīt ir sāpīgi. Tāpēc vairākums izvēlas turpināt tēlot.
Viņi sūdzas par darbu, bet neko nemaina. Ienīst savas attiecības, bet paliek tajās. Aprunā draugus un nākamajā dienā atkal sēž ar viņiem pie viena galda. Sapņo par citu dzīvi, bet katru rītu atkārto vakardienu.
Un tā paiet visa dzīve.
Apzināšanās atklāj melus
Kad cilvēks sāk sevi izzināt, viņš nekļūst maģiski laimīgs. Viņš sāk pamanīt to, ko agrāk veiksmīgi ignorēja.
Tukšas sarunas kļūst nepanesamas. Mūžīgā aprunāšana sāk riebties. Darbs vairs nešķiet normāls tikai tāpēc, ka par to maksā. Attiecības vairs nav vērtīgas tikai tāpēc, ka ilgst daudzus gadus.
Cilvēks ierauga, cik daudz reižu viņš sevi nodevis, lai tikai nevienu neapvainotu. Cik bieži saka “jā”, lai gan gribēja teikt “nē”. Cik daudz sava laika atdod cilvēkiem, kuri viņu izmanto kā klausītāju, glābēju, izklaidētāju vai emocionālo atkritumu konteineru.
Apzināšanās nepadara dzīvi ērtāku. Tā padara melus redzamus.
Draugi pazūd, kad tu vairs neesi ērts
Kamēr tu piekrīti, klusē un vienmēr esi pieejams, tevi sauc par labu draugu.
Tiklīdz nosaki robežas, kļūsti “egoistisks”. Kad pārstāj piedalīties drāmās, esi “garlaicīgs”. Kad pasaki, ko patiesībā domā, izrādās, ka esi “mainījies”.
Protams, ka esi mainījies.
Agrāk tevi bija viegli izmantot. Tagad vairs nav.
Apkārtējiem vajadzīga tava uzmanība, palīdzība, piekrišana un klusēšana. Kad pārstāj to visu dalīt bez ierobežojumiem, beidzas arī viņu interese par tevi.
Daļa draudzību vispār nav draudzības. Tie ir kopīgi ieradumi – alkohols, ballītes, tenkas un bailes palikt vienam.
Atņem šīs lietas, un cilvēkiem vairs nav par ko runāt.
Darbs bieži ir dzīves pārdošana pa stundām
Cilvēks mostas ar riebumu, dodas uz darbu, kuru necieš, un visu dienu gaida vakaru. Svētdien viņš jau baidās no pirmdienas, bet pirmdien atkal paklausīgi ierodas.
Sabiedrība to sauc par stabilitāti.
Bieži tā ir tikai regulāri apmaksāta padevība.
Cilvēks pārdod savu laiku, enerģiju un veselību, lai nopelnītu naudu, ar kuru īslaicīgi aizmirst, ka ienīst savu ikdienu. Viņš pērk ceļojumus, izklaidi vai jaunas mantas, sajūt īsu atvieglojumu un tad atgriežas tajā pašā būrī.
Mainīt darbu ir biedējoši. Atzīt, ka gadi iztērēti svešam mērķim, ir vēl biedējošāk. Tāpēc vairākums neko nemaina.
Viņi neizvēlas savu dzīvi. Viņi izvēlas pazīstamu neapmierinātību.
Arī “garīgums” var būt jauna programma
Psiholoģijas grāmatu lasīšana vēl nenozīmē apzinātību. Meditācija, gudri citāti un runāšana par enerģijām arī ne.
Cilvēks var atmest vecāku uzskatus un pēc tam akli pārņemt kāda influencera, psihologa vai garīgā skolotāja uzskatus. Viņš vairs neatkārto ģimenes frāzes – tagad atkārto vārdus par traumām, vibrācijām un toksiskiem cilvēkiem.
Programma mainās. Paklausība paliek.
Ja visi, kuri tev nepiekrīt, pēkšņi kļūst par “neapzinātiem cilvēkiem”, tu neesi pamodies. Tavs ego vienkārši ir iemācījies jaunus vārdus.
Apzinātība sākas brīdī, kad cilvēks pārstāj slēpties arī no savas atbildības. Ne tikai citi viņu izmanto – viņš ļauj sevi izmantot. Ne tikai darbs viņu iznīcina – viņš katru rītu tajā atgriežas. Ne tikai sabiedrība nosaka noteikumus – viņš izvēlas tiem pakļauties.
Apzinātība nav stāvoklis, kurā beidzot viss ir kārtībā
Nav tāda brīža, kad cilvēks pēkšņi kļūst pilnīgi apzināts un visas problēmas pazūd.
Vecās programmas turpina darboties. Bailes nepazūd. Vēlme pēc citu cilvēku apstiprinājuma nepazūd. Cilvēks joprojām mēģina sev melot – tikai tagad viņam ir iespēja šos melus pamanīt.
Apzinātība nav finišs. Tā ir pastāvīga sevis pieķeršana brīdī, kad atkal sāc dzīvot automātiski.
Vairākums līdz tam nenonāk. Ne tāpēc, ka nespēj, bet tāpēc, ka nevēlas maksāt cenu.
Cena ir draugu zaudēšana, robežu noteikšana, neērtas sarunas, darba maiņa, vientulība un atteikšanās no ilūzijas, ka pie visa vainīgi citi.
Daudz vieglāk ir turpināt gulēt.
Turpināt sūdzēties. Turpināt pakļauties. Turpināt atkārtot svešus uzskatus un saukt tos par savējiem.
Tāpēc lielākā daļa cilvēku līdz dzīves beigām tā arī neuzzina, kas viņi patiesībā ir.
Viņi nodzīvo dzīvi, kuru viņiem izvēlējušies citi, un beigās vēl sauc to par savu.