Runa ir par varas jeb tautas pārstāvju vēlēšanām. Es tajās nepiedalos.
Nevis tāpēc, ka man ir vienalga, kas notiek Latvijā. Es nepiedalos tāpēc, ka neviens politiskais piedāvājums man nedod pietiekamu pamatu uzticēt tam valsts varu uz pilnu pilnvaru termiņu.
Mana balss nav obligāta nodeva
Politiķiem mana balss nepienākas automātiski. Tā nav nodoklis, pilsoniskuma eksāmens vai ieejas biļete uz tiesībām kritizēt valdību.
Balss ir uzticības apliecinājums konkrētam sarakstam. Ja uzticības nav, nav arī balss.
Es nepalīdzu partijām radīt atbalsta statistiku, lai tās vēlēšanu vakarā runātu par “sabiedrības doto mandātu”. Ja neviens nav nopelnījis manu uzticību, mana atbilde ir atteikums.
Mazākais ļaunums joprojām ir ļaunums
Man piedāvā izvēlēties mazāko ļaunumu. Es atsakos.
Vēlēšanu rezultātos neparādās, ka balsoju ar riebumu, bailēm vai tikai tāpēc, lai nepieļautu kāda cita uzvaru. Tur parādās pilnvērtīga balss par konkrētu partiju.
Partija šo balsi pieskaita savam atbalstam. Tā nepiemin, ka vēlētājs tai neuzticas un uzskata to tikai par mazāk slikto variantu.
Ja es nevienu neatbalstu, es netēloju pretējo.
Programmas nav līgumi
Pirms vēlēšanām partijas izplata solījumus. Šie solījumi nav juridiski saistoši līgumi.
Ja programma paliek neizpildīta, es nevaru atsaukt savu balsi, individuāli atlaist deputātu vai piespiest partiju izdarīt solīto. Politiķi saņem amatus un mandātus, bet vēlētājs saņem skaidrojumus par kompromisiem, apstākļu maiņu un koalīcijas partneru iebildumiem.
Atbildība beidzas ar ieteikumu nākamajās vēlēšanās balsot par citiem.
Partija saņem reālu varu, bet vēlētājs – kārtējo solījumu nākamreiz izvēlēties uzmanīgāk.
Es neizvēlos valdību
Vēlēšanās es neizvēlos Ministru prezidentu, ministrus vai valdības koalīciju. Es izvēlos vienu kandidātu sarakstu.
Pēc tam partijas pašas vienojas, kas ar ko strādā, kurš paliek opozīcijā un kuri priekšvēlēšanu solījumi nonāk kompromisu miskastē.
Partijas, kuras publiski uzbrūk viena otrai, pēc vēlēšanām mierīgi sēž pie viena sarunu galda. Vēlētājs šajās sarunās nepiedalās.
Tomēr galarezultātu pasniedz kā tautas izvēli. Tā nav mana tiešā izvēle. Tā ir partiju vienošanās, kas top pēc balsu saņemšanas.
Viena zīme dod nekontrolējamu pilnvaru
Ar vienu vēlēšanu zīmi man liek apstiprināt veselu politikas paketi.
Es nevaru atsevišķi balsot par nodokļiem, medicīnu, izglītību, drošību un valsts tēriņiem. Man jāpieņem visa pakete, pat ja liela daļa no tās man ir nepieņemama.
Pēc tam manu balsi izmanto kā pamatojumu arī tādiem lēmumiem, kurus es neatbalstu un par kuriem neviens man nejautā.
Es nedodu tukšu pilnvaru tikai tāpēc, ka tā ir ierastā kārtība.
Man nav jānobalso, lai drīkstētu kritizēt
Frāze “ja nebalso, tad nesūdzies” ir lēta manipulācija.
Es maksāju nodokļus, ievēroju likumus un dzīvoju ar valsts lēmumu sekām. Man ir tiesības kritizēt varu neatkarīgi no tā, vai piedalos vēlēšanās.
Valsts nav privāts klubs, kurā tiesības runāt iegūst tikai pēc vēlēšanu aploksnes iemešanas kastē. Politiķu lēmumi attiecas arī uz cilvēkiem, kuri nevienam no viņiem nedod mandātu.
Nepiedalīšanās nenozīmē atteikšanos no tiesībām prasīt atbildību.
“Citi izlemj tavā vietā” nav pietiekams arguments
Jā, mana nepiedalīšanās vēlēšanas neatceļ. Mandātus sadala pēc nodotajām balsīm, un disciplinētie partiju atbalstītāji iegūst lielāku ietekmi.
Es šo faktu saprotu.
Taču bailes no citu izvēles nepārvērš sliktu piedāvājumu par labu. Es neparakstu sliktu līgumu tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā kāds cits izlemj bez manis.
Turklāt pēc vēlēšanām politiķi tāpat lemj bez manis. Es nepiedalos koalīcijas izveidē, ministru izvēlē, budžeta sadalē vai ikdienas deputātu balsojumos. Mana tiešā ietekme beidzas pie vēlēšanu kastes.
Aploksne kastē nav politiskā atbildība
Cilvēks nekļūst par atbildīgu pilsoni tikai tāpēc, ka vēlēšanu dienā aiziet līdz iecirknim.
Ja pēc tam viņš neseko deputātu darbam, neprasa dokumentus, nepārbauda valsts tēriņus un klusē par acīmredzamām muļķībām, viņa politiskā līdzdalība ilgst dažas minūtes.
Es nebalsoju, bet turpinu prasīt pamatojumu, analizēt lēmumus, sekot nodokļu naudas izmantošanai un publiski kritizēt varu. Tas ir vairāk nekā mehāniski iemesta aploksne un gadiem ilga klusēšana.
Ja gribat manu balsi, nopelniet to
Es neesmu partijām parādā savu balsi. Partijas ir parādā sabiedrībai pamatojumu, kāpēc tās vispār ir pelnījušas varu.
Es gribu konkrētus un izmērāmus solījumus, termiņus, izmaksu aprēķinus un skaidru atbildību par neizpildi. Es gribu redzēt lēmumu pamatojumu un naudas plūsmu, nevis kārtējos saukļus par izaugsmi, drošību un cilvēku pirmajā vietā.
Piedāvājums “balso par mums, jo pārējie ir vēl sliktāki” man nav piedāvājums.
Vēlēšanās es nebalsoju, jo neviens nav nopelnījis manu uzticību. Es to pasaku atklāti, nevis iedodu balsi kādam, kam neticu, un pēc tam meloju pats sev, ka esmu izpildījis pienākumu.