Mirklī esot un citus nemaz nemanot
Tu jūties kā balta lapa, ko tinte vēlas pabarot
Bet jau dažus mirkļus vēlāk viss no jauna sākas
Nesaprotot to – vai priecāties vai sērot?
Šķiet, ka zini, kā būs tālāk
Atkal dzēš, atkal atmiņu lapu ārā plēš
Tu zini tikai to, ka mirklis īsts
Bet bez atmiņām tas nešķiet īsts
Notikumu jūra apskauj tevi
Tavs ķermenis starp prātu un zemi
Un atkal esot mirklī – citus nemaz nemanot
Tu jūties tā pat, kā mirkli pirms šī, to skaļi pasakot
Kas īsts, kas izdomāts, kas mīts
Vai es esmu dzīvs?