Mēs dzīvojam laikmetā, kurā verdzība šķietami ir kaut kas sens, bet, ja nedaudz aizdomājas… Ja senatnē vergu uzraugi izmantoja pātagas un dzelzs ķēdes, tad mūsdienās viņi izmanto “sociālo līgumu”, “patriotismu” un “īpašumtiesību ilūziju”. Rezultāts ir tāds pats: tu atdod savu vienīgo patieso kapitālu – proti, laiku –, lai uzturētu mehānismu, kuram tu nekad neesi devis savu piekrišanu.
Nomnieks savā sētā
Cilvēki lepni staigā pa savu pagalmu un saka: “Šī ir mana zeme.” Tie ir meli. Pamēģini gadu nesamaksāt nekustamā īpašuma nodokli, un tu redzēsi, cik ātri tava “svētā” zeme nonāks pie tās patiesā īpašnieka – valsts. Tu neesi saimnieks, tu esi nomnieks, kurš maksā par tiesībām uzturēties savā mājā. Tavs īpašums ir valsts izsniegta atļauja to lietot tik ilgi, kamēr tu esi ekonomiski lietderīgs. Ja valstij ievajadzēsies tavā vietā uzbūvēt dzelzceļu, tavs “mans” izgaisīs vienā dienā ar vienu birokrāta parakstu.
Laiks kā valsts dabas resurss
Lielākā daļa cilvēku gandrīz pusi sava darba laika atdod nevis saviem sapņiem, bet gan sistēmas uzturēšanai. Pusi dienas, kuru pavadi darbā, tu esi valsts parādnieks. Šīs stundas tev pieder tikpat maz, cik vergam pirms dažiem gadsimtiem. Atšķirība ir tikai tajā, ka mūsdienu vergs pats sev pērk ēdienu, pats apmaksā savu pajumti un pats tic, ka ir brīvs, jo viņam ir atļauts reizi četros gados iemest papīrīti kastē, cerot uz citu, nedaudz labāku uzraugu. Ar uzsvaru uz “cerot”.
Izdomāts patriotisms
Mums no bērnības māca “mīlēt savu zemi”, kas ir vienkāršākais veids, kā pārvērst ekspluatāciju par goda lietu. Cilvēks tiek audzināts būt par “patriotu” sistēmai, kas viņu jebkurā brīdī var izmantot, nacionalizēt viņa uzkrājumus vai iesaldēt kontus, ja viņš “nepareizi” domā vai uzvedas. Patriotisms šajā griezumā ir emocionāla manipulācija, lai tu aizstāvētu cietumu, kurā tiec turēts. Tavs “pienākums pret valsti” ir abstrakcija, ko izmanto tie, kuriem nav nekādu pienākumu pret tevi.
Ilūzija
Visa tava brīvība ir pieņēmums, ka sistēma ievēros savus noteikumus. Taču vēsture un pat pēdējo gadu pieredze rāda, ka brīdī, kad valstij rodas “vajadzība”, tavas cilvēktiesības, īpašumtiesības un pat tiesības uz savu ķermeni kļūst par sekundārām. Tu esi brīvs tikai tik ilgi, kamēr tava brīvība netraucē valsts mehānisma dūkoņai.
Mēs esam valsts bioloģiskie aktīvi. Mēs esam iemācīti lepoties ar savām važām tikai tāpēc, ka tās ir nokrāsotas “brīvības” krāsā.
Vai tev nešķiet, ka lielākais sistēmas triumfs ir tas, ka mēs paši sargājam savus cietuma mūrus, baidoties pat iedomāties, kā būtu būt patiesi brīvam?