Ir cilvēki, kuri sevi noniecina it kā jokojot. “Es jau esmu stulbs”, “man tas nekad nesanāks”, “klasiski — es visu sačakarēju”. Tas tiek pasniegts ar smaidu vai ironiju, it kā tas attaisnotu šādu frāžu lietošanu.
Ķermenis jokus nepazīst — tas nespēj izprast pateiktā kontekstu. Tas uztver signālus, ko rada tevis izteiktās frāzes. Vārdi, ko tu regulāri atkārto par sevi, tiek uztverti kā fakti, nevis kā joki. Tavam prātam ir vienalga, vai frāze pateikta nopietni vai smejoties — tas to uztver vienlīdzīgi.
Pašnoniecināšana ir destruktīva programma — jo biežāk tu sevi raksturo negatīvi, jo stabilāks kļūst tavs uzvedības modelis. Tas ietekmē tavu pašsajūtu un ikdienas uzvedību. Cilvēks, kurš pats sev atkārto, ka viņš ir neveikls, nespējīgs, ar laiku sāk rīkoties tieši tā, lai šo tēlu apstiprinātu.
Būtiski uzsvērt, ka otra galējība ir tikpat destruktīva, proti, sevis slavēšana un “pozitīvā domāšana”. Paškritika var būt noderīga, bet tai jābūt vērstai uz rīcību, nevis identitāti. “Pieļāvu kļūdu” ir fakts, bet “es esmu idiots” ir destruktīva programma.
Par jokiem. Joks, kas atkārtots desmitiem reižu, kļūst par tavu fonu. Fons kļūst par normu. Norma kļūst par pašsaprotamu patiesību. Rezultātā cilvēkiem trūkst pašpārliecinātības vai vēlmes uzņemties iniciatīvu — pašu cilvēku gadiem ilgi veidota programma.
Ja gribi būt paškritisks, dari to bez kategorizēšanas. Analizē darbības, nevis sevi kā personību. Vārdiem ir spēcīga “enerģija”. Tie ir signāli, ko organisms uztver, lai veidotu priekšstatu par realitāti. Realitāti, ko tu pats veido!