Kā būtu skatīties uz nākotni bez bērniem. Tēma, kas cilvēkiem, kuri savu uzvedību atstāj instinktu ziņā, būs kā eļļa ugunī.
Skaļākais arguments, lai radītu bērnus, – sabiedrība novecos un nebūs, kas uzturēs nākamo paaudzi. Šis arguments tiek pasniegts kā fakts, lai gan patiesībā tas ir lokāls un selektīvs skatījums uz pasauli. Demogrāfija nav vienāda visur, un to ignorēt ir absurdi.
Daļā valstu iedzīvotāju skaits samazinās, citur tas nekontrolēti pieaug. Globāli cilvēku netrūkst, trūkst līdzsvara. Problēma nav tā, ka nav jaunu cilvēku, bet gan tas, ka tie piedzimst ne tur, kur sistēmas spēj tos absorbēt, un ne tādā kvalitātē, kas nodrošina stabilu sabiedrības funkcionēšanu. “Nebūs, kas strādās” – realitātes ignorēšana.
Ideja, ka katrai paaudzei obligāti jāuztur nākamā, pati par sevi ir aplama. Tā balstās uz pieņēmumu, ka cilvēku vairošanās ir vienīgais veids, kā uzturēt sistēmas jēgpilnu funkcionēšanu. Tas neatbilst mūsdienu realitātei. Automatizācija, efektivitātes pieaugums un tehnoloģijas jau tagad samazina vajadzību pēc liela darbaspēka apjoma.
Turklāt nav racionāli radīt bērnus tikai ar mērķi, lai tie nākotnē uzturētu citus. Tas nozīmē uztvert cilvēku kā instrumentu, nevis kā indivīdu.
Tiek minēta arī kultūras izzušana, taču kultūru nenosaka dzimstības rādītāji. To nosaka idejas, zināšanas un vēlme to saglabāt, ko var realizēt arī citādi. Kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti.
Nākotne bez bērniem nav tukšums. Tā ir sabiedrība, kas pārstāj dzīvot vairošanās instinktu vadīta un sāk pieņemt lēmumus, balstoties faktos, nevis bailēs.