Ziedošanu mēdz uzskatīt kā augstāko nesavtības formu — cilvēks atdod naudu, lietas vai laiku, lai palīdzētu citiem. Taču aiz skaistajiem lozungiem slēpjas pavisam cita realitāte. Liela daļa ziedojumu nav altruistiski motivēti. Tie ir darījumi ar paša prātu, apmaiņa pret sajūtu, ka esi labs, nozīmīgs – tādējādi iegūstot mentālo apmierinājumu.
Šo mehānismu varam definēt kā “ziedošana ir mentāla apmierinājuma pirkšana”. Dažreiz šī apmierinājuma cena ir nauda, dažreiz laiks, dažreiz vienkārši lietas, kuras vairs nav vajadzīgas. Rezultāts gandrīz vienmēr ir viens — cilvēks jūtas labāk par to, ko viņš ir paveicis.
Ko cilvēki pērk ar savu ziedojumu
- Iekšējais gandarījums
Sajūta “esmu labs cilvēks” ir visizplatītākais arguments, ko cilvēki pauž, ziedojot. Psiholoģisks līdzsvars jebkuram cilvēkam. - Atzinība un statuss
Atklāti ziedojot, cilvēks nereti gaida pateicību vai cieņu. Tas palīdz veidot reputāciju un nostiprināt savu vietu sabiedrībā. - Vainas sajūtas mazināšana
Daudzi ziedo, lai mazinātu iekšējo diskomfortu par savām privilēģijām vai dzīves apstākļiem. Tā ir psiholoģiska izpirkuma maksa: “man iet labi, bet vismaz es kaut ko dodu citiem.” - Piederības sajūta
Ziedošana rada iespaidu, ka esi daļa no kopienas vai lielākas idejas. Tā sniedz vienotības sajūtu, ka piederi kaut kam lielākam, nekā tu pats. - Karmas ilūzija
Ticība, ka “labais nāks atpakaļ”, ir spēcīgs motīvs. Pat ja nav pierādījumu, cerība uz šo labā atgriezenisko skaiti rada iekšējā miera sajūtu.
Vai pastāv “nesavtīga” ziedošana?
Pat tad, ja cilvēks ziedo anonīmi, viņš tāpat zina, ka to ir izdarījis. Un ar to jau pietiek, lai sajustu psiholoģisku atlīdzību. Cilvēka daba tiecas meklēt jēgu savām darbībām, un šī jēga pati par sevi kļūst par balvu. Tāpēc runas par pilnīgu nesavtību ir vairāk mīts nekā realitāte.
Un pat tad, ja cilvēks apgalvo, ka ziedo “tikai tāpēc, ka vajag palīdzēt”, viņa iekšējā sistēma jau sniedz viņam balvu — gandarījuma sajūtu. Tas nav ļauni vai nosodāmi, bet tas rāda, ka ziedošana vienmēr, primāri, ir motivēta savu vēlmju apmierināšanā. Cilvēks nespēj pilnībā atslēgt savu ego – pat šķietami altruistiskā rīcībā cilvēks sastopas ar savu iekšējo “es”.
Ilūzijas loma sabiedrībā
Sabiedrībai ir izdevīgi saglabāt priekšstatu, ka ziedošana ir tikai labdarība. Tas iedrošina vairāk cilvēku iesaistīties, jo viņi redz sevi kā labestīgus un nozīmīgus. Organizācijas šo mehānismu izmanto mārketingā — stāsti par ciešanām un pateicībām tieši ietekmē cilvēka vēlmei nopirkt sev šo trūkstošo emociju.
Šī ilūzija ļauj sistēmai darboties. Cilvēki ziedo, lai justos labāk, bet rezultātā tiek palīdzēts arī tiem, kam tas patiešām vajadzīgs. Tā ir simbioze: vieni saņem reālus resursus, otri saņem mentālu apmierinājumu.
Ziedošana nav tik nevainīga un svētlaimīga, kā to mēdz pasniegt. Tā nav tikai par palīdzību citiem, tā vienmēr ir arī par sevis apmierināšanu. Tieši šī iekšējā sajūta, ka “esmu izdarījis ko labu”, ir iemesls, kāpēc cilvēki turpina ziedot. Ziedošana ir tirgus, tikai valūta tajā nav eiro vai dolāri, bet “mentālais komforts”.