Cilvēkiem patīk domāt, ka intelekts padara viņus labākus par citiem. Mēs karojam, veidojam ideoloģijas un likumus, lai attaisnotu savas rīcības. Mēs to saucam par stratēģiju, morāli vai aizsardzību. Bet, ja šīs lietas izsvītro, paliek tīrs dzīvnieka instinkts — teritoriālisms, dominēšana, izdzīvošana. Intelekts? Tā ir tikai maska, kas liek vardarbībai izskatīties pamatotai.
Karš: dzīvnieka instinkts
Paskatieties uz jebkuru karu – pagātni vai tagadni. Nācijas plāno un racionalizē. Karavīri cīnās, vadītāji dod pavēles, un sabiedrība aplaudē. Rīcība tiek skaidrota ar ideoloģiju, patriotismu vai “augstāku mērķi”. Bet zem visa tā slēpjas dabas ieprogrammēts instinkts:
- Teritoriālisms: valstis un līderi aizsargā vai paplašina teritoriju — tas ir plēsējs, kas aizstāv vai iekaro.
- Dominance: armijas karo, lai apliecinātu varu. Spēcīgākais “bars” uzvar.
- Izdzīvošana: vardarbība tiek pasniegta kā nepieciešamība izdzīvot vai aizsargāties, bet instinkts runā skaļāk.
Ar intelektu cilvēki attaisno slepkavības. Vilki nogalina, lai paēstu. Cilvēki nogalina, lai aizstāvētu godu, ideoloģiju vai peļņu — un pārliecina sevi, ka tas ir morāli pareizi. Katrs likums, stratēģija vai “racionāls karš” ir stāsts, ko stāstām, lai maskētu savas dzīvnieciskās vajadzības.
Attaisnojuma maska
Ikreiz, kad cilvēks nogalina vai plāno vardarbību, tiek izmantoti skaidrojumi:
- “Es aizstāvu savu valsti.”
- “Es iznīcinu draudu.”
- “Es uzturu taisnīgumu.”
Intelekts “nepaceļ” cilvēku virs dzīvnieka — intelekts racionalizē instinktus. Dziļi zemapziņā dzīvnieks joprojām tiecas pēc dominances, drošības un izdzīvošanas. Prāts izdomā stāstu, bet impulss paliek nekontrolēts: iekarot teritoriju, novērst draudus, apliecināt kontroli.
Pat vismazākajās konfliktu situācijās — bandu cīņās, strīdos, atriebībā — atkārtojas tas pats modelis. Stāsts mainās, bet instinkts paliek tas pats. Intelekts ļauj cilvēkiem “attaisnot” dzīvnieciskās darbības, vienlaikus uzskatot, ka tās ir racionālas.
Cilvēki: gudri dzīvnieki
Neviens prātojums vai ideoloģija cilvēku nenošķirs no dzīvnieka veidola. Mēs plānojam karus, veidojam likumus un diskutējam par morāli, bet pamatā mūsu iekšējais dzinulis paliek tas pats: dominēšana, aizsardzība, izdzīvošana. Intelekts ir kā reklāmas nodaļa mūsu prātos — tas instinkta vadītas darbības pasniedz racionāli attaisnojamas, un mēs paši ticam, ka viss notiek pareizi.
Patiesība ir neērta:
- Katrs karš, katra “attaisnotā” slepkavība, katra vardarbības rīcība ir instinkta motivēta.
- Cilvēki karo, nogalina un dominē — ilūzijā par morāli.
- Intelekts neizslēdz dzīvnieciskos impulsus. Tas mēģina tos izskaidrot kā nepieciešamus.
Pirmkārt, cilvēks ir dzīvnieks. Tikai otrkārt spējīgs domāt ārpus dzīvnieciskā veidola. Un kad runa ir par karu, vardarbību vai jebkuru “attaisnotu” slepkavību, mēs neatšķiramies no plēsējiem — mēs esam tikai “radošāki” spējā paskaidrot, kāpēc to darām.