Pēc būtības altruisms ir vēlme veikt nesavtīgas darbības, lai uzlabotu citu cilvēku labklājību. Tas ir, kas vairāk par personīgajām interesēm, šāda rīcība atvieglo līdzcilvēku ciešanas, atspoguļojot līdzjūtības un empātijas būtību. Altruisms ir mūsu iekšējais spēks, kas iedvesmo uz laipnību, dāsnumu un patiesām rūpēm par līdzcilvēkiem, tādējādi radot saikni starp cilvēkiem kā vienotu veselumu.
Cilvēku attiecību sarežģītajā mijiedarbībā altruisms kalpo kā spēks, kas veicina kopības sajūtu un kopīgu atbildību. Tas mudina cilvēkus sniegt palīdzīgu roku tiem, kam tā vajadzīga, nevis personīga labuma dēļ, bet gan iekšējas pienākuma apziņas motivēti. Altruistiskas darbības, gan mazas, gan lielas, novērojamas visos sabiedrība līmeņos, radot pozitīvu ietekmi un veicinot labas gribas kultūru.
Altruisms ir pretstats izteiktam egoismam, proti, priekšstats, ka cilvēka darbības ir motivētas tikai ar personīgo labumu. Tas atspoguļo pārliecību, ka citu labklājība ir cieši saistīta ar mūsu pašu labklājību, proti, to ietekmē cilvēku savstarpējā saistība. Praktizējot altruismu, indivīdi veicina līdzjūtīgākas un harmoniskākas pasaules radīšanu.
Lai gan altruistiskas darbības bieži tiek saistītas ar dāsnumu un labdarību, tās var izpausties dažādos veidos, sākot no ieklausīšanās līdz drauga atbalstam vajadzības gadījumā. Altruisma skaistums slēpjas ne tikai grandiozajos žestos, bet arī ikdienas laipnības mirkļos, kas kopīgi veido mūsu sabiedrību.
Spriedze starp personiskajām interesēm un nesavtību, cīņa par individuālo vajadzību līdzsvaru ar citu vajadzībām padara altruisma ceļojumu izaicinošāku. Tomēr, neskatoties uz šiem izaicinājumiem, altruisms joprojām ir cerību bāka, kas izgaismo ceļu uz līdzjūtīgāku un savstarpēji iekļaujošāku sabiedrību.