Poligāmija raksturo praksi, kad vienam no laulātajiem ir vairāki partneri. Poligāmijai ir divas galvenās formas: poliginija, kad vīrietim ir vairākas sievas, un poliandrija, kad sievietei ir vairāki vīri.
Poligāmija ir praktizēta jau izsenis, dažādos pasaules reģionos, ko ietekmējuši kultūras, reliģiskie un sociālie faktori. Cilvēka instinktīvajai vēlmei ir nozīme, bet kultūras normas un sabiedrības struktūras lielā mērā ietekmē to attiecību formu, kur indivīdi iesaistās.
Poligāmijas izplatība dažādās sabiedrībās ievērojami atšķiras. Ir sabiedrības, kas pilnībā pieņem un legalizē, savukārt ir tādas, kas to aizliedz. Dažos gadījumos daudzsievība tiek uzskatīta par sociālā statusa, bagātības vai varas simbolu, savukārt citos gadījumos tā var būt saistīta ar reliģiskiem vai tradicionāliem uzskatiem.
Daudzas sabiedrības ir izvēlējušās regulēt vai aizliegt poligāmiju, ņemot vērā bažas par dzimumu līdztiesību, ekspluatāciju un iesaistīto personu labklājību. Likumi un noteikumi dažādās valstīs un jurisdikcijās atšķiras.
Lai gan indivīdiem var būt dabiska tieksme uz monogāmiju, tas nenozīmē, ka tā ir visiem. Ir ļoti svarīgi atzīt, ka vienprātīgas un ētiskas poligāmas attiecības, piemēram, poliamorija, pastāv, ja visas iesaistītās puses pilnībā apzinās un piekrīt šādiem nosacījumiem.
Tas, vai poligāmija tiek uzskatīta par cilvēka instinktīvu vēlmi, ir subjektīvs viedoklis un ir atkarīgs no kultūras, sabiedrības un individuālajām pārliecībām un vērtībām. Sabiedrība laika gaitā attīstās, un dažādu attiecību modeļu pieņemšana vai noraidīšana var mainīties.
Pievienotajā video apskatīta perspektīva, ka cilvēks instinktīvi grib veidot monogāmas attiecības, veidojot saikni ar savu partneri, pazūdot šai saiknei, kas ir dabisks process, cilvēks meklē jaunas monogāmas attiecības.
