Ievadu var sākt ar frāzi “katrs pats ir savas laimes kalējs”. Skaisti skan, bet realitāte ir daudz pelēcīgāka. Lielākā daļa cilvēku, kuri saņem algu, kas ir tuvu minimālajai vai nedaudz vairāk, nav spējīgi izkļūt no sistēmas ne tāpēc, ka būtu slinki vai neizglītoti, bet tāpēc, ka matemātiski to nav iespējams izdarīt. Šis nav motivācijas raksts, bet ieskats realitātē.
Vidusmēra cilvēka realitāte
Ja ienākumi ir pieticīgi, lielākā daļa ienākumu tiek tērēti izdzīvošanai. Īsti nav ko optimizēt — mājoklis, komunālie, ēdiens, transports un citi ikdienas izdevumi. Kad rēķini ir samaksāti, paliek tik maz, ka reāli krāt nav iespējams. Algu līmenis zems, bet izdevumi turpina augt straujāk kā pati alga. Šī netaisnība nav cilvēku vaina – tā ir uzbūvēta sistēma.
Darbaspēka nodokļi uz vienu strādājošo ir tuvu 50%, kas tiek veiksmīgi “paslēpti” zem dažādām nodokļu kategorijām, piemēram, darba devēja nodoklis pēc būtības ir darba ņēmēja ieguldījums sistēmā, bet tas neparādās ne bruto, ne neto algas skaitļos. Tāda ir realitāte, kas nemainīsies vēl ilgi.
Vai vidusmēra cilvēks var izkļūt no šī apburtā loka?
Nē, nevar, jo kā jau minēju matemātiski to nav iespējams izdarīt. Padoms “strādāt vairāk, krāt un būt brīvam” šajā kontekstā nestrādā, jo nav balstīts realitātē. Tā nav indivīda vaina. Tā ir sistēma, kur lielākais nodokļu slogs ir tieši uz strādājošo pleciem.
Ceļš uz pārmaiņām
Nav daudz variantu, kā indivīds var izmainīt savu esošo situāciju, bet ātrākais veids noteikti ir vides maiņa, proti, došanās uz citu reģionu, pilsētu vai pat valsti. Tā nav bēgšana, bet došanās tur, kur par to pašu darbu maksā vairāk vai nodokļu sistēma strādā indivīda nevis sistēmas interesēs. Vēl var mainīt profesiju, bet tas nav tik vienkārši – ne visi var apgūt jaunas zināšanas īsā laikā, ne visiem ir laiks apgūt jaunas zināšanas. Ja šis būtu motivācijas raksts, tad būtu jāizmanto citādāk strukturēti teikumi, tādi kā “visi var, ja grib”, bet man patīk realitātē balstīti apgalvojumi. Katrā ziņā, sevi kā cilvēku ir nemitīgi jāpilnveido, līdz tu sasniedz brīdi, kad tevī vairs nav sajūtas, ka dzīvo sistēmai, bet sistēma kalpo tev.
Kāpēc situācija vēl ilgi nemainīsies
Darbaspēka nodokļu sistēma ir valsts ieņēmumu avots. To nav iespējams reformēt īsā laikā, lai sistēma kā tāda nesabruktu. Lai reformētu sistēmu, vajadzīgi gadi vai pat desmitgades (paaudžu maiņas, kas maina arī sabiedrības domāšanu) — nodokļu un valsts aparāta reformas, kā arī demogrāfijas jautājumi. Šādu jautājumu risinājumi nav iespējami īstermiņā. Cilvēks kā indivīds šādā sistēmā var justies kā zaudētājs, bet tie, kuri apkalpos sistēmu to izmanto. Īsumā – vidusmēra cilvēks nespēj izkļūt no sistēmas, ja turpina dzīvot tās noteiktajos rāmjos. Ja ienākumi ir pārāk mazi un nodokļu slogs pārāk liels, tad “izlauzties” tikai ar taupīšanu nav iespējams. Reālā “izlaušanās” notiek tad, kad mainās vide.
Svarīgi atcerēties, ka nodokļi ir nepieciešami, lai sabiedrība pastāvētu nosacītā kārtībā, ne haosā. Caur tiem tiek finansēta infrastruktūra, sabiedriskā drošība, veselība, izglītība un citi svarīgi izdevumi.