Es trīcu ne no bailēm, bet no tā, kas manī dzimst
Tas no citiem nāk, bet es to ņemu sev, lai nenāk klāt
Netaisnības sajūtas manās rokās kā adatas duras
Ķermenī bango nemiers un rokas trīc – zem kājām zemestrīce
Vēlos to visu apvaldīt un klusi vētru aizvadīt
Bet, kur gan redzēts, ka vētrā mierīgs skats?
Vētra, rokās duras, sāp, kad turas
Vētra, rokās duras, sāp, ja turas
Vētra no manis sirdi laukā plēš
Tā dzēš visu, kam dzirksts vēl bija
Zūd zeme zem kājām, zūd telpa, zūd mājas
Uz priekšu mani vien domas nes
Bet es gribu bļaut un tās ārā laist
Tukšums manī, lai lido, lai lido pa gaisu
Vētra, rokās duras, sāp, kad turas
Vētra, rokās duras, sāp, ja turas