Sākšu ar Stīvena Hokinga domu gājienu no viņa pēdējās grāmatas “Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem”.
“Ja vēlaties, varat apgalvot, ka dabas likumi ir Dieva noteikti, bet tā drīzāk ir Dieva definīcija, nevis eksistences pierādījumi. Tas ir kā meklēt ceļa zīmes līdz pasaules malai – Zeme ir apaļa, tāpēc to darīt ir bezjēdzīgi.”
Kurā brīdī rodas ticība Dievam?
Mums ir dabīga vēlme meklēt notiekošā iemeslus un jēgu. Vēl ne tik sen neviens nezināja, kas ir zibens, vētra, slimības – tāpēc viss tika piedēvēts dieviem. Šodien mēs zinām fizikas, ķīmijas un bioloģijas mehānismus, bet mēs joprojām turpinām meklēt augstākus spēkus – reizēm aiz nevēlēšanās vai nespējas pieņemt faktus.
Zinātne sniedz skaidrojumu. Reliģija – mierinājumu.
- Zinātne balstās datos. Tā nepiedāvā komfortu. Tā saka: “Mēs vēl visu nezinām.”
- Ticība saka: “Kāds zina, pat ja mēs neredzam vai nespējam izskaidrot.”
Šīs divas pieejas arī ir iemesls, kāpēc Dievs eksistē prātos, bet ne eksperimentos.
- Ja Visumu var izskaidrot ar dabas likumiem – Dievs šajā procesā nepiedalās.
- Ja Dievs ir vajadzīgs tikai nezināmajām daļām, tad Dieva loma samazinās līdz ar zinātnes atklājumiem.
- Ticība ir sajūtu, nevis zināšanu fakts.
Iztēlojies, ka cilvēks dzird troksni bēniņos. Viņš nezina, kas tas ir un secina, ka tur noteikti ir gars. Tā ir ticība, nevis fakts. Kad bēniņos viņš ierauga kaķi, domas par garu pazūd, bet troksnis paliek. Problēma bija prātā, kas vēlējās izskaidrojumu nezināmajam. Tieši tāpat daudzi redz Dieva darbus dabā tikai tāpēc, ka viņiem trūkst zināšanu, kas izskaidrotu procesu. Ignorēt nezināmo ir muļķīgi. Bet aizpildīt to ar Dievu – nav daudz gudrāk.
Tad vai Dievs eksistē?
- Racionāli – nav pierādījumu.
- Emocionāli – ticība cilvēkiem sniedz mieru, cerību, drošības sajūtu.
Dievs var eksistēt kā ideja, bet ne kā pierādāma realitāte. Visuma procesi norisinās neatkarīgi no tā, vai mēs tiem piešķiram Dieva lomu vai nē.