Iedomājies, ka tu katru nakti vari sapņot jeb izdzīvot jebkādu dzīvi – ne fantastisku, bet reālu. Ar visiem fizikas likumiem, ar cilvēkiem, ar laiku, kas rit dabiski. Tu vari sapņot par mirkli, par vienu dienu, par desmit gadiem vai pilnu cilvēka mūžu. Tavs sapnis var ilgt tik ilgi, cik tu pats to vēlies.
Sākumā tas ir brīnišķīgi. Tu sapņo par dzīvi, kādu vēlies – īstu, taustāmu, pilnu ar pieredzēm. Tu mīli, strādā, pieļauj kļūdas, piedzīvo skaistas vai sāpīgas lietas. Viss šķiet tik reāls, ka pat tad, kad pamosties, brīdi vilcinies – vai tiešām tas bija tikai sapnis?
Bet ar laiku tev tas apnīk. Tu saproti, ka bez nejaušībām viss kļūst garlaicīgi. Tad tu sāc savos sapņos ielaist nezināmo – situācijas, kur nevari visu kontrolēt. Cilvēkus, kas rīkojas ne tā, kā tu gribētu. Sāpes, ko nevari vienkārši atcelt. Tu vēlies piedzīvot dzīvi ar visām tās ēnu pusēm.
Un tad notiek kaut kas dīvains. Tu vairs nezini, vai pamostoties tiešām esi pamodies. Varbūt šis “rīts” arī ir sapnis. Varbūt tā “dzīve”, ko šobrīd dzīvo, ir tikai viens no neskaitāmajiem sapņiem, kas ir ieilguši.
Jo, ja tu vari nosapņot mirkli vai mūžu, ja sapnī laiks ir tikai izjūta – kā tu vari zināt, ka šis nav tieši tas sapnis, kurā tu esi aizmirsis, ka sapņo?
Tu redzi sauli, jūti smaržas, dzirdi cilvēku balsis, domā, ka veic izvēles. Bet varbūt viss, kas notiek, ir tikai vēl viens sapnis, ko tu pats izvēlējies, lai to izdzīvotu.
Un varbūt, kad tu “nomirsi”, tu tikai atvērsi acis un apjautīsi – šis viss bija garš un reāls sapnis, kurā tu biji tik dziļi, ka vairs nespēji atšķirt realitāti no ilūzijas.
Tāpēc, pirms saki, ka esi nomodā, padomā: Vai tiešām esi? Vai tikai sapņo, ka esi pamodies?