Dēlam vajag tēvu. Meitai – māti. Nevis simboliski, nevis “kāds, kurš aizvieto”, bet konkrētu, reālu piemēru no sava dzimuma.
Tēvs rāda dēlam, ko nozīmē būt vīrietim – caur savu uzvedību, izvēlēm, attieksmi pret sevi, citiem un atbildību dzīvē. No tēva dēls mācās ne tikai darīt, bet saprast, kas viņš ir. To māte nevar iedot. Viņa vienkārši nav vīrietis.
Meita skatās uz māti. Tieši tur viņa iemācās būt sieviete – redzot, kā māte risina problēmas, kā sevi pasniedz, kā veido attiecības. Tēvs to nevar aizvietot. Viņš var mīlēt un rūpēties, bet viņš nav sieviete un nekad nebūs.
Kad šī vienkāršā sistēma sabrūk, bērns paliek bez ceļa kartes. Dēlam bez tēva būs grūtāk saprast savu lomu. Meitai bez mātes – savējo. Un jā, viņi var izaugt, atrast savu vietu. Bet tas nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Tā ir trauma, nevis norma.
Nav runa par to, kurš vecāks ir “labāks”. Ir runa par to, ka katram dzimumam ir savs pienesums, ko otrs nevar aizvietot. Un, ja tas tiek ignorēts, sekas ir skaidri redzamas – nedroši, apjukuši pieaugušie ar grūtībām veidot attiecības, pieņemt sevi un rīkoties atbildīgi.
Šis nav par izņēmumiem. Šis ir par likumsakarību.