Patriotisms sabiedrībā uzjundī nozīmīgu valsts svētku brīžos. Ar lepnumu, ar asarām acīs, kad dzird himnu, ar karodziņu pie krūtīm vai ar skaļiem vārdiem par mīlestību pret dzimteni. Patriotisms nav emocijas. Tas ir raksturs – spēja būt uzticamam savai vietai, pilsētai, valstij un cilvēkiem.
Cilvēks, kurš patiesi ir patriots, nejautā: “Ko valsts man var dot?” Viņš jautā: “Ko es varu dot, lai tā būtu stiprāka?” Taču liela daļa sabiedrības līdz otrajam jautājumam nemaz nenonāk, tāpēc patriotisms mēdz izpausties kā vienreizējs notikums, nevis pastāvīga rīcība. It kā pietiktu ar vienu dienu gadā, lai justos piederīgs, un pārējās 364 varētu dzīvot kā svešinieks savā zemē.
Patriotisms sākas tur, kur cilvēks dara lietas, ko ne vienmēr redz citi, un tomēr dara tās pareizi. Darbs tiek veikts godīgi nevis tāpēc, ka kāds skatās, bet tāpēc, ka tas tiek veikts ar pašcieņu. Patriots saprot, ka viņa pat vismazākais ieguldījums nav nieks, bet daļa no kopējā ieguldījuma. Mazie darbi – tie, kas neveido virsrakstus, bet uztur sabiedrību dzīvu un funkcionējošu.
Mēs mēdzam runāt par mīlestību pret dzimteni, bet tajā pašā laikā nespējam sadarboties elementārās situācijās. Kad jāizrāda atbildība vai vienkārši cilvēcība, daudzi rīkojas savtīgu mērķu vadīti. Katrs dzīvo savā mazajā burbulī, bet patriotisms prasa skatīties ārpus tā – redzēt sevi kā daļu no kaut kā lielāka.
Patriotisms nav par pagātnes idealizēšanu vai nākotnes sapņiem. Tas ir par šodienas rīcību. Par spēju turēt vārdu, cienīt darbu un nest atbildību bez samākslotības. Jo valsts nav kaut kas ārpus mums – tā esam mēs paši, katru dienu, ar savu rīcību vai bezdarbību.
Patriotisms nav karogs vējā. Patriotisma centrā ir cilvēks.