Cilvēkiem patīk domāt, ka pasaule ir sakārtota, paredzama un ka aiz nejaušības slēpjas kāds slepens mehānisms. Tieši šajā vajadzībā arī “dzimst” dažādas pseidozinātnes, tai skaitā numeroloģija. Tās piedāvā cilvēkiem tik ļoti vēlamo komfortu.
Numeroloģija balstās uz patvaļīgu pieņēmumu, ka skaitļiem piemīt īpaša nozīme, kas ietekmē cilvēka raksturu, likteni vai dzīves notikumus. Tam visam nav ne pierādījumu, ne atkārtojamības. Ir tikai interpretācijas pēc fakta. Ja kaut kas sakrīt, tātad strādā; ja nesakrīt, tad nav bijusi pareiza interpretācija.
Šīs pseidozinātnes izmanto vienus un tos pašus paņēmienus: vispārīgus apgalvojumus, kuros sevi var atpazīt jebkurš, selektīvi izvēloties atbilstības un pilnībā ignorējot neatbilstības. Tieši tā strādā jebkura ticības sistēma.
Pseidozinātne iemāca sliktu domāšanas ieradumu — pieņemt apgalvojumus bez pierādījumiem. Tā pieradina pie idejas, ka sajūtas ir svarīgākas par faktiem un ka pārliecība pati par sevi ir arguments. Rezultātā kritiskā domāšana kļūst lieka, jo “es tā jūtu” sāk aizstāt realitāti.
Pseidozinātnes izmanto “gudrus” vārdus, tādus kā vibrācijas, frekvences vai kvantu enerģija, lai pasniegtā informācija izklausītos ticamāka, bet pēc būtības tie ir tukši vārdi. Zinātnei nevajag ticību — ir jāspēj pārbaudīt un atkārtot. Pasaule nav personalizēts simbolu vai skaitļu komplekts, ko indivīdi var izpētīt un pieņemt zināšanā, lai veiktu “pareizās” dzīves izvēles.
Ja skaitļi patiešām noteiktu likteni, tie būtu universāli, prognozējami un pārbaudāmi. Tie tādi nav. Numeroloģija neko neparedz — tā interpretē pagātni. Spēja pateikt “es nezinu” ir daudz godīgāka nekā ticība absurdam.