Nostalģija ir ceļojums laikā – atgriešanās pagātnē, kur cilvēks pieredzējis emocionālus brīžus. Nonākot nostalģijas apskāvienos, cilvēki atceras pagātnes notikumus — senu draugu smieklus, bērnības mājas smaržu vai sen aizmirstu melodiju skaņas. Šie pagātnes fragmenti kļūst par dzīves vadmotīviem, ko indivīds izmanto, lai vēlreiz mēģinātu piedzīvot pieredzēto.
Nostalģijas būtība ir indivīdu spēja uz brīdi pakavēties (atgriezties) savās atmiņās. Tas nav tikai skatiens atpakaļ, bet iespēja vēlreiz izjust pagātnes emocionālo fonu. Nostalģija kļūst par līdzekli sevis izzināšanai, no jauna atklājot aizmirstus sapņus, cerības un prieka mirkļus.
Tomēr nostalģijas negatīvā puse ir saistīta ar melanholijas pieskaņu, proti, šāda gremdēšanās pagātnē var būt indivīda depresīvs stāvoklis. Pagātne, skatoties caur savu atmiņu prizmu, tiek projicēta ar zināmu ideālismu par piedzīvoto. Pats atcerēšanās notikums akcentē dzīves nepastāvību, atgādinot indivīdiem par pieredzes un attiecību pārejošo raksturu.
Mūsdienu dzīves dinamiskajā ritmā, nostalģija veicina saikni ar kultūras mantojumu, tradīcijām un pieredzi, kas veido kopienu identitātes pamatu. Nostalģija šajā kontekstā kļūst par kolektīvu spēku, kas vieno indivīdus kopīgajos pagātnes notikumos.
Šāds kolektīvais nostalģijas spēks ne tikai spēj vienot, bet arī šķelt sabiedrību, jo katrai sabiedrības grupai var būt sava idealizētā pagātnes versija. Kā jau minēju, nostalģiju var izmantot kā līdzekli sevis izzināšanai, bet tās izmantošana sabiedrības šķelšanai neliecina par indivīdu vēlmi padarīt sabiedrību saliedētāku, neatkarīgi no atšķirīgo sabiedrības grupu kopīgi pieredzētā.
