Bokss un līdzīgi sporta veidi – sabiedrība spēj skatīties vardarbībai tieši acīs un tēlot, ka nekas dīvains nenotiek. Divi pieauguši cilvēki kāpj ringā, sit viens otru līdz asinīm, smadzeņu satricinājumiem un ilgtermiņa veselības problēmām, bet tribīnes aplaudē. Komentētāji sajūsminās. Fani runā par “skaistu cīņu”. Un tas viss tiek pasniegts kā sports.
Ja to pašu izdarītu uz ielas, tas būtu kriminālnoziegums. Ja viens cilvēks sistu otru līdz bezsamaņai bez cimdiem un noteikumiem, sabiedrība pieprasītu sodu. Bet, ja tam ir noteikumi, sponsori un naudas balvas – pēkšņi tā ir “disciplīna” un “meistarība”.
Kāds noteikti apvainosies, ja šo sportu sauc par mežoņu cīņām. Tiek runāts par tradīcijām un paškontroli. Bet fakts paliek fakts: mērķis ir nodarīt pietiekami daudz fiziska kaitējuma, lai otrs vairs nespētu turpināt. Nevis simboliski. Reāli. Ar asinīm, traumām un neatgriezeniskām sekām. Cilvēki maksā par biļetēm, lai redzētu, kā divi cilvēki sistemātiski mēģina viens otru salauzt, un sauc to par izklaidi.
Tas nav par sportu. Tas ir par to, cik selektīvi cilvēki spēj attaisnot vardarbību, ja tā ir estētiski iesaiņota un kultūras līmenī pieņemta. Bokss nav mazāk vardarbīgs tāpēc, ka abi tam “piekrīt”. Ja divi cilvēki var piekrist darīt muļķīgas un destruktīvas lietas – tas tās nepadara saprātīgas.
Var teikt: “Viņi zina, uz ko parakstās.” Jā, un tieši tas ir problēmas kodols. Sabiedrība, kura aplaudē šādai izvēlei, nav morāli “tīra”. Tā vienkārši ir iemācījusies saukt vardarbību par normu, ja tā notiek ringā, nevis uz ielas.