Telefons bērnam parasti netiek dots, lai veicinātu viņa attīstību. Tas tiek dots ērtībai – precīzāk, vecāka ērtībai, lai bērns būtu aizņemts, kluss un neprasītu papildu uzmanību. Tas nav kompromiss, un tas nav audzināšanas rīks. Tā ir atbildības nodošana ekrānam.
Telefons nav vajadzība
Bērnam līdz pusaudža vecumam nav objektīvas vajadzības pēc viedtālruņa. Ne mācībām, ne socializācijai, ne drošībai. Šie argumenti tiek lietoti, lai attaisnotu bezatbildīgu lēmumu, nevis tāpēc, ka tie būtu patiesi. Reālajā dzīvē telefons bērnam tiek dots, lai viņš netraucētu vai “nekristu uz nerviem”. Tas nav risinājums bērna vajadzībām, tas ir risinājums vecāka negribēšanai iesaistīties.
Kāpēc tieši šis vecums
- Mācībām
Pirms skolas un skolas pirmajās klasēs nav nepieciešams personīgs viedtālrunis. Ja uzdevumu risināšanai vajadzīgs internets, to var nodrošināt ar datoru konkrētā laikā, nevis ar kabatas ierīci ar neierobežotu piekļuvi. - Socializācijai
Bērnu sociālās prasmes veidojas klātienē, ne digitālajos čatos. Telefons socializāciju nepaplašina, tas to aizvieto ar digitālu imitāciju. - Drošībai
Drošību nodrošina vecāki, nevis viedtālrunis. Saziņai pilnībā pietiek ar vienkāršu pogu telefonu, ja vispār pastāv reāla vajadzība.
Ko telefons patiesībā aizvieto
Brīdī, kad bērnam iedod telefonu, netiek pievienota jauna vērtība – tiek aizvietotas pamata lietas. Vecāka laiks, saruna un garlaicība, kas ir normāla un nepieciešama attīstības daļa, tiek nomainīta pret nepārtrauktu stimulāciju. Telefons nerisina problēmas, tas tās atliek. Jo ilgāk tās tiek atliktas, jo sarežģītākas un sāpīgākas tās parādās vēlāk.
Sekas nav teorētiskas
Šeit nav runa par minējumiem vai viedokļiem. Sekas ir redzamas praksē. Bērni, kuri agri un regulāri lieto telefonu, biežāk demonstrē vājāku uzmanības noturību un problēmas ar impulsu kontroli. Jo agrāk telefons kļūst par ikdienas fonu, jo spēcīgāka ir tā ietekme. Tā nav gaumes lieta vai paaudžu konflikts. Tā ir likumsakarība. (Internetā var atrast ļoti daudz pētījumus, kas šo pierāda eksperimentāli.)
“Visi tā dara” nav arguments
Tas, ka citi vecāki pieņem sliktus lēmumus, nepadara tos pareizus. Audzināšana nav sociāls eksperiments ar domu “kā būs, tā būs”. Ja gandrīz visi dod bērnam telefonu, bet rezultātā redzam nervozus un viegli aizkaitināmus bērnus, tad problēma nav bērnos. Problēma ir vecākos.
Ko darīt
Nav vajadzīgi īpaši pedagoģiski triki vai dārgi risinājumi. Bērnam pietiek ar lietām, kas prasa laiku, nevis tehnoloģijas: kustību, uzdevumus, kas liek domāt, sarunas un iespēju arī vienkārši garlaikoties. Tas prasa vecāka klātbūtni un iesaisti. Tieši tāpēc telefons ir tik populārs – tas ļauj neiesaistīties.
Vecāks vai ekrāna operators
Ja bērns tiek “audzināts” ar telefonu, viņš patiesībā netiek audzināts. Viņš tiek īslaicīgi padarīts ērtāks. Vecāka loma nav nodrošināt klusumu vai mieru par katru cenu. Vecāka loma ir audzināt cilvēku, nododot viņam savu uzkrāto pieredzi. Telefons to tavā vietā neizdarīs, neatkarīgi no tā, cik ērti tas šobrīd šķiet.