Sabiedrībā valda vienkāršots skatījums: ja kādam nepietiek naudas, vainīgs ir pats cilvēks. Nabadzība tiek personificēta kā rakstura īpašības – slinkums, neuzmanība, nespēja plānot, vājums, motivācijas trūkums. Tas ir ērts raksturojums, jo tad sistēma un tās politika netiek uzskatīta par problēmu. Veidojas morāla hierarhija, kur nabadzīgais vienmēr atrodas zemāk.
Rezultāts ir toksiska vide: nabadzība kļūst par stigmu, nevis par problēmu, ko risināt. Cilvēki tiek morāli nosodīti par kaut ko, ko pat nespēj kontrolēt. Tajā pašā laikā tie, kuri nosoda, bieži neapzinās, cik ļoti pašu dzīvi nosaka statusa un resursu pieejamība.
Šis skatījums ietekmē sistēmu un tās politiku: palīdzība tiek ierobežota, nosodīta un “piesieta” birokrātiskai kontrolei, kamēr resursu sadale uzņēmumiem vai ietekmīgām grupām tiek uztverta kā normāla un nepieciešama.
Kamēr nabadzība tiek uzlūkota kā rakstura īpašību kopums, nevis kā apstākļu rezultāts, diskusijas par vienlīdzību vienmēr paliks ideoloģiskas, nevis praktiskas. Sabiedrība izvēlas – nosodīt vai saprast.