Mīlestība sākas ar apzinātu aklumu. Sarkanie karogi (īpašības un uzvedība, ko ar skaidru saprātu nepieņemtu) ir redzami, bet tiek ignorēti. Ne tāpēc, ka cilvēks tos nepamana, bet tāpēc, ka patiesība traucē sajūtām. Tas, kas vēlāk izbeidz attiecības, sākumā tiek attaisnots vai uzskatīts par nebūtisku sīkumu.
Tālāk atnāk atklāsmes brīdis. Tie paši trūkumi, kurus sākumā pieņēmām, kļūst neciešami. Nekas nav mainījies, izņemot uztveri. Šajā brīdī daudzi padodas. Nevis tāpēc, ka attiecības būtu sliktas, bet tāpēc, ka beidzas ilūzijas par notiekošo.
Un tad cikls atkārtojas. Attiecības tiek pārtrauktas. Cilvēks atgriežas sākumā un atkal meklē to pašu – sajūtas, nevis realitāti. Atkal aklums. Atkal ignorēti sarkanie karogi. Atkal cerība, ka šoreiz būs citādāk.
Ne visās attiecībās šis posms tiek izturēts. Tajās, kur tas notiek, cilvēki viens otru pieņem tādus, kādi tie ir. Ne romantizēta, bet skaidra izpratne, ka otrs cilvēks nav projekts un netiks pārbūvēts.
Ja šo realitāti var pieņemt, tad sākas vienīgais, kam ir ilgtermiņa vērtība – kopīga dzīve visos tās aspektos. Ne emociju skrējiens un ilūzijas par ideālo partneri, bet atbildība vienam pret otru. Mīlestība kā izvēle, nevis sajūtas.
Liela daļa cilvēku nepaliek attiecībās nevis tāpēc, ka nespētu mīlēt, bet tāpēc, ka nespēj izturēt brīdi, kad mīlestība pārstāj būt ērta.
Mīlestības aklums ir kā amerikāņu kalniņi – kāds nespēj saredzēt absolūtu destrukciju, kāds pārspīlē par nebūtiskiem sīkumiem.