Sabiedrība mēdz veidot sistēmas, kas pielāgojas “vājākajam posmam”, tādējādi mākslīgi uzturot neefektivitāti. Kad mēs glorificējam (vai vienkārši bezgalīgi žēlojam) viduvējību, mēs atņemam motivāciju tiem, kuriem ir potenciāls un vēlme tiekties pēc izcilības.
Ilūzija par “vienlīdzīgām starta pozīcijām”
Ikvienam ir iespējas, bet gatavība tās izmantot – nekad nav bijusi vienāda. Kad mēs uzskatām, ka sabiedrībai ir jākompensē indivīda nevēlēšanās mācīties vai spēju trūkums, mēs faktiski sodām tos, kuri ir ieguldījuši savu laiku, izmantojot savu intelektuālo kapacitāti. Meritokrātijā atlīdzība pienākas tam, kurš rada vērtību, nevis tam, kuram “vajag”.
“Līdzsvarošana” kā pretstats progresam
Mēģinājumi “celt līmeni” visiem pēc kārtas noved pie viduvējības standarta nostiprināšanas. Izglītības un darba sistēmas bieži tiek atvieglotas, lai tajās varētu iekļauties arī tie, kam nav nepieciešamā kognitīvā kapacitāte. Rezultātā mēs iegūstam sistēmu, kas visus “nogludina” līdz drošam, neproduktīvam vidējam līmenim. Tas ir strupceļš. Kā medaļas par dalību pasākumā, bet ne par reāli sasniegtu rezultātu.
Atbildība pret sevi, nevis sistēmu
Risinājums nav “izglītot visus līdz noteiktam līmenim”, bet gan ļaut cilvēkiem uzņemties pilnu atbildību par savām robežām.
- Ja cilvēkam ir augsts intelektuālais vai fiziskais potenciāls, sistēmai ir jānodrošina vide, kurā viņš var “lidot”, nevis viņš “jābremzē”, lai gaidītu tos, kas netiek līdzi.
- Ja cilvēkam ir ierobežots potenciāls, ir jābūt godīgiem – viņa loma ekonomikā un sabiedrībā būs atbilstoša viņa spējām. Mēģinājums uzspiest lomu, kurai viņš nav piemērots, rada tikai vilšanos, stresu un neefektivitāti.
Jaunā ētika: Kompetence kā vērtība
Mums ir jāatsakās no idejas, ka “visiem viss pienākas”. Nākotnes pasaule, kuru definē mākslīgais intelekts, tavas iespējas noteiks tava spēja demonstrēt reālu kompetenci.
Viduvējības glorifikācijas izbeigšana nenozīmē cietsirdību, bet gan godīgu attieksmi. Godīgums pret sevi un pret sabiedrību prasa atzīt, ka ne visi var būt inženieri, analītiķi vai inovatori. Taču tas, ko mēs varam un ko mums vajadzētu virzīt, ir katra indivīda dabisko (no dabas doto) spēju izmantojums.
Tā vietā, lai glābtu tos, kas atsakās mācīties, mums ir jāfokusējas uz vidi, kas atalgo tos, kuri ir progresa lielākie zobrati.
Vai šāda pieeja – pilnīga atteikšanās no mākslīgas “līdzsvarošanas” – ir ceļš uz sabiedrības izaugsmi, vai arī tas varētu radīt pārāk lielu sociālo plaisu, kas ilgtermiņā destabilizētu sabiedrību/valsti? Uz šo jautājumu varēs atbildēt tikai laiks.