Manās acīs – mans templis deg
Tukšums debesīs – nav, kas to dzēš
Visas manas rētas pušu plēš
Birst asaras, kas miglā ietin skatu
Zūd templis, kad gadiem sargāts
Vien krāsmatas uz mana vaiga krājas
Izlaisti sirdspuksti, tā lēnām stājas
Caur pirkstu spraugām pelni birst
Kur bija templis, tur tagad citam dzimt
Templis kā mūris – vai tagad mani dzird!?