Mani vārdi kā zāles tevī lēni plūst
Tie ir tavā prātā, tie virsroku gūst
Tie liek celties un krist
Tie liek aizdegties un dzist
Tie liek runāt un māk strauji apklusināt
Vārdi, kas zilbēs dalās
Te vienā prāta malā, te abās
Un vārdu veidots teikums kā aitas ganās
Es, tu, mēs – vai visi paspēs?
Domas kā zibens – no neprāta atsitas pret zemi
Un jau nākamajā mirklī es redzu tuvāk sevi
Zeme kā spogulis, kas plaisāt sācis
Un atspulgā, ko redz mans skatiens
Mani vārdi lec plaisām pāri
Līdz izslīd pēdējais vārds
Ir atgriezies saprāts, kas uzvaru gūst!