To varētu saukt par ilūziju klasiku: ja drēbes izskatās labi uz perfekta ķermeņa, tad tās izskatīsies labi arī uz tevis. Šis uzskats ir ne tikai maldīgs — tas ir komerciāli izdevīgs mārketinga triks, kas balstās cilvēku vēlmē apmierināt savu ne-pašpietiekamību.
Ideāls instruments, ko lietot veikalu skatlogos un reklāmās. Tajās nerāda “vidējos” ķermeņus, patiesos trūkumus, reālo cilvēku anatomiju. Tajās var redzēt pielāgotu, apstrādātu vai bieži vien nereālu ķermeni. Ne tāpēc, ka drēbes būtu labākas, bet tāpēc, ka perfekts ķermenis slēpj drēbju trūkumus. Uz cilvēka ar ideāli proporcionālu augumu jebkurš apģērbs izskatās “pareizs” — pat tāds, kas realitātē nepiestāv lielākajai daļai.
Problēma rodas brīdī, kad cilvēks iedomājas, ka drēbes pārcels to vizuālo efektu uz viņu pašu. Bet drēbes nepārvērš ķermeni. Drēbes nevar izmainīt ķermeņa anatomiju, proporcijas, siluetu vai to, kā tās saderēs ar noteikta cilvēka izskatu. Kā piemēru varam ņemt modeli ar sportisku miesasbūvi un platiem pleciem — tās pašas drēbes izskatīsies pavisam citādāk uz cilvēka ar šauriem pleciem un platiem gurniem — pilnīgi divas dažādas pasaules.
Realitāte ir skarba, bet vienkārša: drēbes jāizvēlas pēc ķermeņa, nevis pēc bildes. Ja kaut kas nepiestāv tavai formai, to neizlabos ne zīmols, ne cena, ne trendi. Tāpēc saprātīgāks risinājums ir nevis mēģināt atdarināt ideālu, bet saprast savas proporcijas — plecu līniju, vidukļa pozīciju, auguma garumu un to, kāds audums piestāv tavai ķermeņa formai.
Tiklīdz cilvēks to pieņem, pazūd vilšanās un nevajadzīgie pirkumi. Mode kļūst par instrumentu, nevis par ilūziju. Un viss sāk izskatīties labāk — nevis tāpēc, ka tu esi “pietuvojies” modeļa augumam, bet tāpēc, ka tu beidzot izvēlies drēbes, kas atbilst realitātei, nevis mārketinga fantāzijām.