Fenomens, kas raksturīgs visiem cilvēkiem, proti, cilvēki mēdz teikt “Zāle citur zaļāka” vai “Dzīve citur labāka”. Latviskajā versijā “Tikai tā var notikt Latvijā”, “Tikai tā var rīkoties latvietis” vai citas, pēc būtības, aprobežotu uzskatu frāzes. Pat vārds “aprobežots” kādam skanēs kā aizvainojums, bet drīzāk tā ir cilvēka nezināšana, nespēja vai nevēlēšanās domāt plašāk. Fenomens, kas, šķiet, skar cilvēkus visās dzīves jomām. Neatkarīgi no tā, vai tā ir neapmierinātība ar savu zemi, pilsētu vai pat tuvāko apkārtni, tās ir ilgas pēc kaut kā citādāka, kaut kā labāka.
Mums ir tendence idealizēt to, kas mums nav pazīstams, ignorējot izaicinājumus un sarežģījumus, kas pastāv citur. Par piemēru ņemot citas vietas, mēs uz tām skatāmies caur rozā brilles, proti, romantizējam izvēlēto piemēru un uzskatot, ka tur ir īstā laime. Mūsu pieradums pie ikdienas rutīnas un saviem rīcības modeļiem liek mums ilgoties pēc pārmaiņām, kādas iespējams eksistē citur, tikai ne te. Jaunas pieredzes aicinājums un atšķirīgās kultūras tikai pastiprina šī fenomena dzīvotspēju.
Salīdzinot savu valsti vai kultūru ar citām, mēs bieži veicam selektīvu salīdzināšanu. Mēs koncentrējamies uz svešzemju pozitīvajiem aspektiem, vienlaikus mazinot potenciāli negatīvos aspektus, ar ko cilvēkiem nākas saskarties citās zemēs. Sociālie mediji, ceļojumu apraksti un dažādu kultūru attēlojums plašsaziņas līdzekļos vēl vairāk liek mums izmantot šo fenomenu kā salīdzināšanas formu.
Nostalģija ir vēl viens punkts, kur šis fenomens zeļ un plaukst. Laikam ritot, mums ir tendence atcerēties pagātnes pozitīvos notikumus un viegli “aizmirst” cīņas un grūtības.
Lai gan ir dabiski sapņot un meklēt jaunu pieredzi, vienlīdz svarīgi ir apzināties mūsu apkārtējās vides vērtību un unikalitāti. Pateicības sajūta par to, kas mums ir, un aktīva pieejamo iespēju izpēte var palīdzēt mums atrast piepildījumu un apmierinājumu pašreizējā brīdī.
Fenomens, kas atklāj mūsu iedzimto vēlmi pēc izpētes, pārmaiņām un jaunas pieredzes. Ir svarīgi atrast līdzsvaru un novērtēt skaistumu un iespējas, kas pastāv mūsu pašu dzīvē. Apzinoties tagadni, mēs varam rast gandarījumu un piepildījumu, nemitīgi netiecoties pēc nesasniedzamās pilnības, ko iedomājamies citur.
Atcerieties, ka citur zāle var šķist zaļāka, taču lielāks gandarījums ir par zāles pleķīti, ko kopjam paši un droši varam saukt par savu.
