Ekonomiskās sistēmas pārvalda preču un pakalpojumu ražošanu, izplatīšanu un patēriņu sabiedrībā. Šīs sistēmas ir veids, kā sadalīt resursus, radīt bagātības un indivīdiem ļaut piedalīties ekonomiskajās aktivitātēs.
Ekonomiskās sistēmas var iedalīt trīs lielās grupās: brīvā ekonomika, komandekonomika, jauktā ekonomika. Mūdienu globalizācijas apstākļos tradicionālo ekonomiku izslēgsim, kā neefektīgu ekonomisko modeli. Brīvā tirgus ekonomikā individuālās izvēles un mijiedarbība tirgū nosaka resursu sadali. Šī sistēma uzsver piedāvājuma un pieprasījuma, konkurences un pašlabuma gūšanas lomu (indivīda pašlabums summāri ir kopējs sabiedrības labums) ekonomisko aktivitāšu veicināšanā. Savukārt pretstats ir komandekonomika, kurā valsts kontrolē resursu piešķiršanu un ražošanas mērķus. Jauktajā ekonomikā tiek panākts līdzsvars, iekļaujot gan brīvā tirgus, gan komandekonomikas elementus, kas ļauj veikt brīvu uzņēmējdarbību, vienlaikus saglabājot valsts iejaukšanos noteiktās nozarēs.
Jauktā ekonomika ir trausls līdzsvars starp valsts iejaukšanos un brīvā tirgus mainīgajiem apstākļiem. Šis modelis ietver valsts lomu tirgus nepilnību risināšanā un sociālā taisnīguma veicināšanā. Līdzsvara nodrošināšanai ir nepieciešama izpratne par sabiedrības mainīgajām vajadzībām.
Ekonomisko sistēmu pamatā esošā filozofija reflektē sabiedrības vērtības un politiskās ideoloģijas. Kapitālisms, kas dominē brīvā tirgus ekonomikā, kā galvenos ekonomiskās labklājības virzītājus uzsver privātīpašumu, brīvo tirgu un tiekšanos pēc peļņas. Sociālisms, kas dažādās pakāpēs sastopams komandekonomikā un jauktajā ekonomikā, uzsver sabiedrisko īpašumu, sociālo labklājību un ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanu. Šīs ideoloģiskās atšķirības veido politiku, no tās izrietošos noteikumus, kas regulē ekonomisko mijiedarbību sabiedrībā.
Ekonomiskās sistēmas efektivitāti var mērīt pēc resursu sadalīšanas efektivitātes, ekonomiskās izaugsmes un iedzīvotāju labklājības līmeņa. Brīvā tirgus ekonomikai raksturīgs lielākas inovāciju skaits un pielāgošanās spējas, kas ļauj operatīvi reaģēt uz mainīgajiem tirgus apstākļiem. Tomēr šādās ekonomiskajās sistēmās pastāv lielāks risks, ka sabiedrībā būs izteiktāka nevienlīdzība resursu sadalē starp iedzīvotājiem. Nevienlīdzības jautājumus ideoloģiski risina komandekonomika, bet tā var būt neefektīva, kā arī indivīdiem ir ierobežota iespēja piedalīties tirgus procesos.
Mūsdienās neeksistē viena ideāla ekonomiskā sistēma, bet idealizējot šādas sistēmas mērķus, tad tā būtu virzīta uz ilgtspējīgu izaugsmi, vienlīdzīgu sabiedrību un augstu labklājības līmeni sabiedrībā.
