Atverot vienu no populārākajām īsformāta video platformām, jau pēc pāris minūtēm radās sajūta, ka saturs ir īsta miskaste. Un kā tev liekas, kurš šādu saturu var patērēt? Jā – intelektuālas miskastes. Reizēm skaļus apgalvojumus vajag vispārināt, jo citādi tie nav pietiekami skaļi.
Sociālie tīkli pēc būtības nav domāšanu raisoša vide. Tie tiek veidoti iesaistei. Šī atšķirība izskaidro gandrīz visu, kas ar cilvēku tajos notiek. Iesaistē uzvar nevis doma, bet reakcija uz ieraudzīto. Nevis argumentēts viedoklis, bet impulsīva reakcija. Rezultātā cilvēks pārvēršas par intelektuālu miskasti – ne tāpēc, ka būtu stulbs, bet tāpēc, ka vide sistemātiski atlasa sliktāko saturu.
Intelektuāla miskaste nav cilvēks bez izglītības. Tā ir persona, kura:
- izsaka pārliecību bez pamatojuma,
- atkārto citu cilvēku frāzes, nevis veido savas domas,
- reaģē emociju iespaidā, nevis analizē vai izmanto faktus.
Šāds stāvoklis sociālajos tīklos nav nejaušs. Tas ir loģisks iznākums.
Algoritmi neveicina notikumu patiesu skaidrojumu popularizēšanu. Tie veicina saturu, kas izraisa dusmas vai piederības sajūtu. Garš, strukturēts arguments zaudē īsam apgalvojumam. Precīzs formulējums zaudē skaļai frāzei. Šaubas zaudē pārliecībai. Cilvēks pielāgojas videi.
Formāts nosaka domāšanu. Ja doma neietilpst 10–30 sekundēs, tā tiek atmesta. Ja tā prasa definēt jēdzienus, tā netiek lietota. Ja tai nepieciešama iepriekšēja zināšanu bāze, tā nesaņem iesaistes reakcijas. Rezultātā cilvēks pārstāj mēģināt domāt sarežģīti. Viņš sāk domāt tā, kā no viņa tiek prasīts.
“Like” sistēma nostiprina pozīcijas: populārs tiek jaukts ar pareizu. Vairākums kļūst par kritēriju. Taču vairākums reti kad ir intelekta mērs. Sociālajos tīklos šī paradigma ir automatizēta.
Šķietamā anonimitāte un attālums no notiekošā nomāc atbildības sajūtu. Cilvēks var rakstīt jebko, nepārbaudot, nepaskaidrojot, nepamatojot. Kritika tiek uztverta kā uzbrukums, nevis kā papildu informācija diskusijas priekšmetam.
Laika gaitā cilvēks vairs neveido pats savus uzskatus. Viņš tos “aizņemas” no citiem. No savas informācijas plūsmas, no sava burbuļa, no skaļākā avota. Kad uzskatus apdraud fakti, fakti tiek noraidīti.
Sekas ir pamanāmas:
- samazināta koncentrēšanās spēja,
- nespēja loģiski argumentēt vairāk par dažām rindiņām,
- pārliecība bez kompetences,
- agresija kā domāšanas aizvietotājs.
Svarīgi: sociālie tīkli paši par sevi nav problēma. Problēma ir to lietošanas veids. Cilvēks, kurš tos izmanto kā galveno informācijas avotu, neizbēgami degradē savu intelektuālo kvalitāti.
Risinājums nav vienkāršs. Tas ietver:
- mazāk patērēt, vairāk rakstīt pašam,
- lasīt pilnus tekstus, nevis fragmentus,
- neiesaistīties diskusijās, kuru pamatā ir emocijas.
Domāšana ir prasme, kas jātrenē. Sociālie tīkli šo prasmi neveicina. Ja cilvēks to neattīsta apzināti, viņš kļūst par to, ko vide no viņa pieprasa: par intelektuālu miskasti.