Kādā brīdī ikviens piedzīvo vilšanos. Draugs nodod, partneris aiziet, svešinieks bez iemesla izrāda necieņu. Instinkts vainot ir dabisks — gribas atrast vainīgo, kādu, uz kuru norādīt ar pirkstu. Bet, kad aizdomājies plašāk, saproti — katrs cilvēks, kurš ienāk tavā dzīvē, atstāj “nospiedumus”. Daži apzināti, citi nejauši, bet visi kaut ko maina.
Labi cilvēki dod laimi. Viņi atgādina, ka dzīve var būt vienkārša un mierīga. Ar viņiem nav jāpiepūlas — miers ir pašsaprotams, bet dzīve reti ļauj šādā stāvoklī palikt ilgi.
Slikti cilvēki dod pieredzi. Viņi pārbauda tavu pacietību un robežas. Viņi māca neuzticēties par ātru un neiesaistīties ar tiem, kuri tevi neciena. Šī pieredze sāp, bet tā padara tevi zinošāku. Tu sāc izprast lietas skaidrāk un ātrāk. Tu kļūsti modrāks.
Sliktākie cilvēki dod mācību. Viņi ne tikai sāpina — viņi grauj tavas ilūzijas. Viņi liek tev sevi būvēt no jauna. Tas nav patīkami, bet vajadzīgi. Tieši šie cilvēki iemāca pašcieņu. Viņi parāda, ka klusēšana bieži ir spēcīgāka par strīdu un ka aiziešana var būt lielāks pārmaiņu sākums nekā tikai vārdi.
Un labākie cilvēki? Viņi dod atmiņas. Ne tikai smieklus un baudpilnas dienas, bet īstus mirkļus — tos, kas paliek atmiņās. Viņi ir pierādījums, ka īsta savstarpējā saikne pastāv un ka ne visi ir klātesoši tikai īslaicīgi.
Tāpēc nevaino nevienu. Dzīve nav par to, lai uzskatītu kādu par vainīgo vai varoni. Tā ir par pieredzes krāšanu — labo, slikto, nepatīkamo un skaisto. Katrs cilvēks kaut ko tev dod. Un, ja esi pietiekami gudrs, tu izmantosi visu — prieku, sāpes un mācības — lai dotos tālāk ar uzkrātu pieredzi un gaišāku skatu nākotnei.