Sabiedrībā populārs mīts: izglītības sistēma “ieliek visus vienā rāmī”. Šis uzskats ir aprobežots, jo ir virspusējs un emocionāls.
Noteikti rāmji nav problēma. Tie ir nepieciešami, lai vispār pastāvētu kārtība, prasību kvalitāte un minimālais zināšanu līmenis, kas jāsasniedz. Pretējā gadījumā izglītība pārvērstos haosā, kur katrs darītu, kā grib un ko grib, un pēc tam brīnītos, kāpēc izglītību ieguvušie nav spējīgi saprast pat elementāras lietas.
Tie, kuri skaļi sūdzas par “rāmjiem”, nespēj saprast, ko sistēma piedāvā un kā to izmantot. Vieglāk ir vainot sistēmu, nekā atzīt, ka brīvība prasa piepūli. Uzdod sev paškritisku jautājumu: vai mēdz sev atzīt, ka neesi sapratis, esi kļūdījies vai rīkojies nepareizi? Pašizaugsmes sākums ir kritikas pieņemšanas brīdis — kad saproti, ka no tās var mācīties, nevis vainot citus, tai skaitā visu sistēmu kopumā.
Problēma ir ilūzija, ka attīstība notiek tikai tad, ja nav noteikumu. Patiesībā disciplīna un prasības ir tas, kas ceļ cilvēku intelektuāli. Daudzi šos “ierobežojumus” uztver kā personisku apgrūtinājumu tikai tāpēc, ka tos ir grūti izpildīt.
Protams, sistēmai vienmēr būs trūkumi — birokrātija, nevienlīdzīgs finansējums, skolotāju trūkums vai to nekompetence. Bet apgalvot, ka izglītības sistēma ierobežo un ieliek rāmjos, ir no realitātes atrauts apgalvojums. Aiz šādiem apgalvojumiem klusi sēž iepriekšējā paaudze, kas savu neapmierinātību ieaudzinājusi nākamajai paaudzei. Pati sistēma nevar būt pilnīga, jo tā vienmēr būs kompromisos balstīta, bet tā piedāvā ļoti daudz iespēju.
Izglītības sistēmas kritika ir nepieciešama. Bet tā ir jābalsta faktos, nevis fantāzijās, ka bez rāmjiem pēkšņi uzplauks ģēniji.
Kas ir pēdējais, ko tu iemācījies?