Mēdz teikt, ka labākie padomdevēji ir tie, kuri sniegto padomu piedzīvojuši paši. Es droši varu teikt, ka tālāk rakstītais man nav svešs. No pirmā līdz pēdējam teikumam. Grūtākais viennozīmīgi ir atzīt problēmu ne tikai sev, bet citiem, un kā odziņa uz tortes, lūgt palīdzību savā bezspēcībā.
Nereti cilvēki, kuri piedzīvojuši traumatisku pieredzi (gan fizisku, gan emocionālu), savās traumās vaino citus. Tas ir tāpēc, ka traumatiskā pieredze var apdraudēt viņu drošības sajūtu, izraisot bezpalīdzības un bezspēcības sajūtu. Ja cilvēkam šķiet, ka viņš nekontrolē savu dzīvi, viņš var mēģināt atgūt kontroles sajūtu, vainojot citus savās sāpēs un ciešanās.
Turklāt citu vainošana var būt veids, kā šiem cilvēkiem izvairīties no saskarsmes ar savām sāpēm un traumām. Uzliekot vainu uz citiem, viņi var izvairīties no grūtajām emocijām un atmiņām, kas saistītas ar viņu traumu. Tas var kalpot arī kā to pārvarēšanas mehānisms, lai tiktu galā ar emociju sakāpinājumu, kas rodas traumas rezultātā.
Turklāt, ja persona ir piedzīvojusi traumu, tā var ietekmēt viņa spēju uzticēties citiem un veidot veselīgas attiecības. Viņi var cīnīties ar dusmu, aizvainojuma un nodevības izjūtām, kas var apgrūtināt piedošanu tiem, kurus viņi uzskata par traumu izraisītājiem. Citu vainošana var būt arī veids, kā pasargāt sevi no turpmākā kaitējuma vai traumatiskās pieredzes atkārtošanās.
Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka citu vainošana savās traumās nav veselīgs pārvarēšanas mehānisms un beigās var kavēt dziedināšanas procesu. Cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši traumas, ir svarīgi meklēt profesionālu palīdzību un atbalstu savas pieredzes un emociju veselīgā izlādē, kā arī uzņemtoties atbildību par savu dziedināšanu un izaugsmi.
Neliels ieskats tajā, kā traumatiskā pieredze tiek gūta, un kā tā ietekmē mūsu uzvedību. Bez nosodījuma. Ar vēlmi, lai mēs aizdomātos, kā mēs rīkojamies un kāpēc mēs tā rīkojamies, jo veselīgu sabiedrību mēs veidojam paši.