Ievads
Pārfrāzējot izsenu teicienu “Visi ceļi ved uz digitālo pasauli”, mūsdienīgas sabiedrības indivīds vairs nespēj iedomāties savu ikdienu bez digitālu iekārtu klātbūtnes. Es nebūšu izņēmums, lai gan bieži ir vēlme visu kaut uz brīdi izslēgt, apgulties karstās pludmales smiltīs un, ne par ko nedomājot, skatīties svelmainajos saules staros. Tomēr, atnākot jaunai dienai, rokas sniedzas pēc kaut kā digitāla. Prāts tiek barots ar iedomātas pasaules ilūzijām par to, kā ir tur – otrā vada galā. Mēs, es un, iespējams, arī tu, lēnām transformējamies par digitālām būtnēm. Mūsu sabiedrībā arvien vairāk cirkulē termini par digitālu transformāciju visās jomās, un prāts kā paklausīgs suns skrien tam visam līdzi. Domājot par otrās dzejas grāmatas izdošanu, es pat nenojautu, ka visa priekšplānā nonāks digitālisma koncepts. Likās, ka būs kārtējā dzejas izlase, kur esmu izšāvis savus emociju lādiņus, kas piezemējušies gan papīra formā, gan digitālu burtu kombinācijās, ko negribīgi saucu par dzeju. Dzīve, kā mēs zinām, ir diezgan neprognozējama, jo tā nav atkarīga tikai no mūsu izvēlēm, lai arī kā to gribētos.
Tā nu šis digitālisma koncepts manī lēnām uzsūcās kā alkohols asinīs, kas reibina un mazina spēju pretoties. Kā tagad atceros, spilgti un krāsaini, pirms gadiem 25 stāvēju pie sienas ar dažādiem piekariņiem. Uz viena no tiem bija rakstīts: “Dzīru nakts nav to moku vērta, ko tev atnesīs paģiru rīts.” Uz piekariņa bija attēlots bēdīgs, uz ceļiem nokritis āzis. Es kā neticīgs māceklis šo pravietisko uzrakstu esmu testējis ne reizi vien, un, pat pēc tik ilga laika tam viennozīmīgi piekrītot, to pamanos atkārtot. Šoreiz tas, kas uzsūcies manī, vairs neatbilst realitātei. Lecot saulei, es veru acis, lai dotos gulēt, un, naktij nākot, es tās atveru, lai turpinātu digitāli transformēties. Šīs sajūtas vairs nav mokas, bet atvieglojums, kas ilgi gaidīts. Tā nu manā prātā iesprūdušais teiciens lēnām zaudē savu fundamentālo jēgu un pielietojumu.
Iespējams, ka var jau nojaust, arī šīs grāmatas satura radīšanā ir piedalījies cilvēka radītais mākslīgais intelekts (digitālā pasaule), kas šobrīd vēl atrodas tikai bērnu autiņos, taču spēj demonstrēt ģēnijam raksturīgas iezīmes, ko vērts apbrīnot. Jā, dzejoļus rakstu es kā emociju lādiņus, ko izšaut, aizmirst un apglabāt. Bet grāmatas saturs ir bagātīgi papildināts ar attēliem, ko radījis mākslīgais intelekts. Katram grāmatas dzejolim ir savas attēls, kas simbolizē dzejolī minētās emocijas, sajūtas un kopējo noskaņu. Pie dzejoļiem, kam ir divi attēli, stāsts ir nedaudz plašāks. Vienu attēlu ir ģenerējis mākslīgais intelekts, otru esmu fotografējis es. No emocijas līdz attēlam. Idejiski šāds manis fotografēts attēls būs visiem dzejoļiem, bet digitāli ģenerējumi jau ir pieejami šobrīd. Grāmatai būs vairākas versijas, līdz tā sasniegs savu pilnbriedu un kā pilngadību sasniedzis jaunietis dosies pasaulē.
Rakstot šos ievadvārdus, pieķēru sevi pie domas, ka man itin labi patīk visam pievienot salīdzinājumus, kas spilgtāk izceļ domu vai vienkārši liek pasmaidīt, ja lasītais prātā attēlojas kā aina, ko aprakstu. Tad nu lūk, apvienojot savu fotografēšanas hobiju ar emociju lādiņiem teksta formā, nonācu pie idejas, ka tas jāapvieno vienā grāmatā. Mana ikdiena ļoti cieši saistīta ar digitālo pasauli, kas nemanot pamudināja uz to, ka grāmatā varu iekļaut arī šo prasmi, proti, ne tikai dzejoļus un manis fotografētos attēlus, bet arī mākslīgi radītos attēlus, tādējādi demonstrējot sev un arī citiem, kādā virzienā mēs dodamies. Nav gluži tā, ka tuvojamies aizas malai, bet šāda mākslīgā intelekta spēju ienākšana mūsu ikdienas dzīvēs ir ar ļoti neprognozējamu rezultātu.
Pati dzejoļu rakstīšana bija kā kāpšana stāvā kalnā, bet, lai tiktu līdz stāvajai nogāzei, sākumā bija jāpārvar plašs plato, kur tikai iztālēm bija redzama virsotne. Tāda ir cilvēkam daba – kamēr neredz rezultātu, soļi tiek sperti gausi un negribīgi, bet, apzinoties virsotnes klātesamību, tiek ievilkta otrā elpa, un viss notiek daudz enerģiskāk. Dzejoļi grāmatā ir hronoloģiskā rakstīšanas secībā, tādējādi iespējams izsekot emocionālajām “augšām” un “lejām”. Es teiktu, lai “nosēžas”, pirms pats atgriezīšos pie to izlasīšanas. Kā jau emocionālus lādiņus, daudzus no dzejoļiem vairs neasociēju ar saviem dzīves notikumiem, bet ir arī tādi, kas kā bēdīgā āža spilgtais epitets vēl ilgi paliks pie manis. Tikai āža vietā būs īsti cilvēki un reāli notikumi, kas prot kaut ko vairāk par karāšanos pie sienas. Ne katrs cilvēks mūsu dzīvē atstāj pēdas, ko nokopt var tikai ar grābekli gar kapa kopiņu, bet daži no laikabiedriem būs tieši tādi. Paldies viņiem, ka viņi bija, ir un būs.
Ulvis Bērziņš
2023
Upe
Tu jau zini, kas ir upe
Slapji krasti, un dažiem karsti
Vienmēr virs, bet daži nirst
Ūdens skalo prieku un mieru
Nenogurstot, to darot, katru dienu
Ūdens ir dzīvības avots
Enerģija ar ko katrs ķermenis tiek barots
Smel cik vien vēlies, to nevar pārēsties
Ūdens katrā upē, vienmēr vienā virzienā stūrē
Krastā
Neparasts notikums tur tālu mirdz
Lēnām tuvojas vai to kāds dzird
Ejot klusu tā lai pārsteigt spētu
Kad viņa klāt smaidu nevar apturēt
Domas stājas rindā un sāk gavilēt
Tā ir enerģija ko dod viņas gaisma
Ak vai cik viņa šodien skaista
Šāds mirklis vēl nav pieredzēts
Acīs laime mirdz un miers tiek sēts…
Neaizmirstie vārdi mērķī trāpa
Skaļi vārdi, kas piedzīvoto lāpa
Skaļāk šaujot precīzāk mērķī trāpa
Tie ir vārdi, kas rētas plēš
Tās ir sajūtas, kas iekšā sēž
Visi vārdi lidot prot, bet ne visi kož
Tie, kas plēš, tie kož un kaujās
Tos nenoturēt kā ūdeni saujā
Mirklis ticības, bet vārdi ārā laužas
Tos neapturēt, pat ja sauja saujā
Vārdi vienmēr bumeranga ceļu mēro
Pirms tie ceļu sāk, tie tevi uzskata par mērķi
Čuksti
Skaļas domas, kas čukstus skan
Vārdi pār lūpām slīd, tie pieder man
Klusums, kas virs manis, augstu debesīs
Gribu to, kas virs manis, spārni mani aizvedīs
Te ir skaļi, te ir domas, tas nenotiks tik drīz
Čukstot atkārtoju savas domas
Jau piedzimstot tika iedalītas lomas
Kā aktieris uz skatuves, monologā čukstu
Bet tie, kuri klausās dzird pat sirds pukstus
Saruna ar sirdi, tā neatbild, jo zaudējusi dzirdi
Ar aizturētu elpu, es gaidu, kad atbildēs viņa
Bet viņa klusējot pukst vai piesardzīgi čukst..
Cik Tu vērts
Tas pagrieziens pirms laika veikts
Simtiem kļūdu, tik skaļi teikts
Smaids, kas rotā seju, vienmēr meklē ceļu
Katru dienu pagriezieni, ne visi no tiem viegli
Griežos tagad virpulī, jo pagriezieni beigušies
Katram sākumam ir savas beigas
Tas virpulis mīl dzīvi, bet tā bez steigas
Mīli tā, lai atcerēties viegli
Atceroties viegli, katrs mirklis zelta vērts
Melo skaisti
Slikts melis, jo samelot sev jau nemaz nevar
Trinas mēles, jo patiesībā to neviens nevar
Tomēr melo visi, kur to patiesību liksi?
Melu jūrā nenoslīgt, ja zem ūdens esi visu dzīvi
Mīli. Tici. Piedod. Pieņem.
Ja vēlies mīlēt, zini, ka sāpēs
Jo tikai stipra mīlestība sāpēs dzimst
Ja vēlies ticēt, zini, ka nodos
Jo tikai īsti draugi vienmēr blakus būs
Ja vēlies piedot, zini, ka nepiedos
Jo tikai dzīve pateikt paldies negaidot
Ja vēlies pieņemt, zini, ka ignorēs
Jo tikai plaša sirds jebkuru ledu izkausēs
Lodes
Ja mūsu dzīvē būtu ierocis, vārdi būtu lodes
Vārdi, kas lido nezinām virzienā, būtu mūsu sods
Lodes, kas sprāgst aptverē, vai rikošetā trāpa
Nepateiktie vārdi vai tādi, kas lido pāri
Pirms uzlādēt un atkal šaut, vajag ieturēt pauzi
Tā pat kā mūsu dzīvē, arī ieroči rūsē
Pat ja lodes jaunas, mērķi netrāpīt, pat ja tēmē
Vien retais visu dzīvi, nav izšāvis ne lodi
Vien retais visu dzīvi, nodzīvojis diezgan skopi
Viegli
Atlaist nekad nav bijis viegli
Mums ir laiks, tas māk to viegli
Paliks pagātne un atnāks rīts
Palicis, kas skaists vai tikai laiks
Asaru pērles krīt no augšas
Sasalums ne tikai sirdī mājo
Sniegpārsliņas šodien skaistas
Viss ir prom, ir pagājis laiks
Pagātne, kas atgādina katru rītu
Laiks, kas prasa vēl tikai vienu rītu
Jo atlaist nekad nav bijis viegli
Runājot dari
Reizēm liekas, ka vārdi visu sarežģī
Gribas darīt klusējot, negaidot rītu
Vārdi ir kā ūdens, kas iztvaiko nemanot
Vien darbi atstāj pēdas, tie neļaus samelot
Varbūt tikai liekas, un katram vārdam ir savs pāris
Var darīt klusējot, bet to tad citu rītu
Tā
To saprot tie, kuriem tā trūkst vai nekad nav bijis
To nevar novērtēt, tā pat kā rokās paturēt
Tā ir visapkārt, bet tik bieži palido garām
Tā pietiktu visiem, bet dalīties ne visi prot
Katram tā ir sava, bet sava nav tā, kas mieru rod
Ir labi, ja blakus kāds, kurš prot, un vēlas dalīties
To saņemot ir jāgrib kaut nedaudz pretī dot
Tā runā bez vārdiem, ar siltumu un glāstiem
Patīkams riebums
Jūku prātā, jo patīk tik pat stipri kā riebjās
Kā saule, kas silda, un sirdi ar mieru pilda
Tā patīk pat tad, ja mana āda jau dedzina
Kā var patikt un vienlaicīgi riebt?
Es skatos tai virsū un sāku kliegt
Ikdienu ar šo sajūtu, līdz tā aiz horizonta riet
Bet tā par spītu atgriežas katru rītu
Man riebjas Tevi redzēt, bet patīc tu gan
Divas sajūtas, kas nedz kauties, nedz padoties prot
Riebums visu piedzīvoto aizmirst liek
Bet patika, katru izmesto domu atpakaļ liek
Tā manas lietotās domas bardakā snauž
Tās liek jukt prātā, līdz tam aizlidot ļaušu
Vai visam vienmēr jābūt tik tālu?
Kad zini, ko vēlies, bet aizsniegt nevar
Tas ir tā, kā gribēt lidot, kaut zini, ka neproti
Sapņi ar acīm vaļā, jo tā tie skan skaļāk
Ne tikai zināt, bet redzēt, to ko vēlies
Ticēt tam, ko vēlies, un sapņi paši tuvāk nāks
Tomēr negaidi, lai šodien gatavs plāns
Tu zini sapni, un tas būsi tu, kurš šodien to sāks
Kad zini, ko vēlies, un esi gatavs to īstenot
Varbūt lidot ir grūti, bet vari būt pirmais, kas prot
Tavi sapņi nav tikai sapņi, jo skaties ar acīm vaļā
Lai arī tālu, taču šodien tie tuvoties sāk!
Unikāla
Tā ir tik skaista, vienmēr dziļas domas raisa
Spīd zvaigznes, un acis mirdz no laimes
Tā pieder katram, un nesavtīgi dalās
Krīt zvaigznes, jo tā ar laimi dalās
Mēs gūstam prieku, kad dienas mainās
Uzkrātās atmiņas ar jaunām mainās
Tā ir tik skaista, pat nesakot ne vārda
Tā ir unikāla, kaut kilometriem tālu…
Citāds rīts
Kad atdod sevi visu, bet pretī zobens ass
Sāpēs, bet nav citu veidu, kā veldzēt slāpes
Kad paliec ievainots, un rētām klāts
Vairs nesāp, bet tukšums mieru neliek
Kā lai atgriež to, kas prieku rada
Dienas tās pašas, bet tās liekas tik smagas
Miers man sapņos, vieta, kur paceļos spārnos
Ceļos ar spītu, jo ticu, ka eksistē citādi rīti
Čūska
Kā man riebjas šīs sajūtas
Tās padara manas dienas tik grūtas
Domāju par to kā guļu tev blakus
Negribu mainīt šo burvīgo skatu
Bet tevis nav blakus, tu tālu prom
Tu aizgāji pat neatskatoties
Gribu bļaut un tevi lamāt
Atbrīvoties no indes, ko tu devi
Inde manās vēnās, tā izplesties vēlās
Tu esi kā čūska, gluma un auksta
Visas čūskas pēc kodiena raustas
Labi, ka Tevi nesilda manas plaukstas
Inde, kas manī, tā rūda mani
Un tādas kā tu, tagad met līkumu gar mani
Labi, ka neproti runāt, klusums tev piestāv
Tu esi kā čūska, un arī tas tev piestāv
Es bļauju caur rindām, tās nedzēšami klusē
Krīt meteorīts un piezemējās tava pusē
Starp mums ir siena, šajā pusē tu esi lieka
Otrā pusē aukstums bez patiesa prieka
Manā pusē tagad miers, un man ir prieks
Bija grūti, bet tā bija tikai čūskas inde
Dusmas
Man sāp, kad domāju par Tevi
Dusmas manī – lēnām apēd mani
Es gribu kliegt un padzīt Tevi prom
Tomēr nespēju atlaist Tavu roku
Dusmas manī – Tu sāpināji mani
Es tagad kliedzu, lai Tevi padzītu
Es gribu sagaidīt mierīgāku nākamo rītu
Taču Tu esi te pat – demonstrējot spītu
Tu esi ļaunums, kas dusmās transformējies
Es gribu mieru, bet Tu tikai smejies
Turpinu kliegt – ļaunums neliek man mieru
Tas sēž mani un gūst no tā prieku
Viens Es vairs nespēju pretoties
Saku skaļi – Es negribu padoties
Kā lai padzen to, kas iekšā ārdās
Man sāp, jo nav miers un iekšā vārās
Viss sākās ar domām par Tevi
Dusmas ir vienīgais, ko pameti
Zūd krāšņums, un aiza starp mums
Žēl – tas varēja būt kopīgs ceļojums
Sāpes neizturamas
Vai dosi otru?
Vai sāpēs vairāk?
Vai kādreiz mīlestība kļūs maigāka?
Spēles
Nav viegli atzīt savas kļūdas
Vēl grūtāk, ja tās skar jūtas
Par kļūdām pateikt – piedot
Un vienkārši pajautāt kā jūtas
Es ticu, ka to var katrs
Aiz ticības ir skaistāks skats
Mēs mēdzam turēt dusmas
Kā piesietas tās pa iekšu kustas
Nepieņemot citu izvēles
Gribam aizmirst zaudētās spēles
Tomēr vieglāk, kad spēj pieņemt
Un atzīt, to ko patiesība jūti
Pateikt piedot, ne vienu reizi vien
Zināt kā otrs patiesībā jūtas
Ticēt tam, ka arī cits var ticēt
Jo ticībā ir skaistāks skats
Neturēt sevī dusmas
Jo tas padara skaidrākas domas
Pieņemt citu izvēles
Jo vienmēr var sākt jaunas spēles
Mierīgs nemiers
Kā gribas mieru, vērot ūdeni vai liesmu
Kā karstā vasaras dienā, pilnīgā mierā
Prom no visa, prom no steigas
Vietā par kuru raksta teikas
No rīta piecelties un zināt, ka rīt būs tā pat
Pilnīgā mierā, vērojot saulrieta krāšņo skatu
Vien ūdens jūrā nemierīgi bango
Es ar aizvērtām acīm to baudu
Es gribu lidot, un pacelties virs zemes
Augstu gaisā virs mākoņiem
Tur kur saule nekad nenoriet
Tur kur miers un nekas cits nenotiek
Es gribu mieru, jo šobrīd man ar to pietiek
Labāk, tālāk, prom no viņiem
Es atdodu sevi visu, lai tie, kuri blakus justos labāk
Taču, ja es jūtu, ka sāku grimt, bez viņiem būs labāk
Kad viņi jau aiz muguras, es dzirdu, ka kļūstu labāks
Tas tāpēc, ka viņi aiz muguras, jo bez viņiem esmu labāks
Nav viegli pagriezties un projām iet
Bet katram vajag ierādīt savu īsto vietu
Nav svarīgi draugs vai mīlestība, vajag pagriezties un iet
Ja tevi neciena un nenovērtē, pagriezies un sāc skriet
Atpakaļ neskaties, jo viņi mainīties negrasās
Tie, kuri mainījās jau tagad blakus vienā rindā stāv
Prieks par tiem, kuri nepadodās un cīnās
Pat pēc zaudētas cīņas, viņi pieceļas un līdzi nāks
Katram sava rinda, ko aizpildīt
Vienam tukša, citam gribas pasmaidīt
Es atdodu sevi visu, lai tie, kuri blakus justos labāk
Tāpēc smaidu, lai arī tie, kuri blakus justos labāk
Kad biju slims un tādas bija manas izvēles
Mans prāts ir gudrs, bet sirds mīl tikai slimās
Es redzu, ko vēlos, bet izvēlos es tikai slimās
Es kopēju pagātni, lai padarītu veselas, tās, kuras neārstējamas
Šodien es ieraudzīju un sapratu, es izvēlēšos ar prātu
Sirds mīlēs manu izvēli, jo tā būs vesela, tālu prom no pagātnes
Man sāk patīk manas izvēles, jo prāts ir gudrs, bez iztēles
Pagātne ir mana pieredze un slimās tajā ir mana skola
Šodien atspulgā es redzu absolventu
Kā pēc gara maratona pārraujot finiša taisnes lentu
1 no 100
Sākums vienmēr tīrs
Katrai domai lidojums brīvs
Tik daudz domu, tik daudz plānu
Pat nezinu ar ko lai sāku
Pirmā doma, tā būs man dienas rota
Kronis galvā, stāja pati kļūst staltāka
Lai tāda katra diena, lai neviena doma lieka
Tā ir sācies rīts, mierīgs un brīvs
Redzēs, kas beigās būs, jo tagad viss ir tīrs
2 no 100
Katram solim paliek pēda
Katram notikumam nedzēšama rēta
Pēdas tā ir pagātne, ar tām visa zeme klāta
Dažas rētas skaistas, un tās notikumus stāsta
Arī skaisti notikumi sāpes rada
Viss paliek pagātnē, jaunas pēdas nākotni rada
Lai runā tagadne, tā skaļi sauc
Nekad nav bijis labāk, tā tālāk brauc
Tik daudz pēdu vēl ir jāatstāj
Tik daudz rētu vēl ir jāsakrāj
3 no 100
Kā lai mērķī trāpa, ja man mērķa nav
Šaut pat tukšo, tam ikviens par skopu
Varbūt mērķis nav tur, kur skatos es
Varbūt mērķis, kad viens uz otru vērsti mēs
Visapkārt lido putni, vai to spēsim arī mēs
Lidot domās, lidot augstu virs zemes
Tur nav kalnu, tur nav kauna
Redzot visu, kā kailiem visu sākt no jauna
Mērķī trāpīt itin viegli, bet tas šoreiz lieki
Mērķis esmu es, līdz startam dažas sekundes
Pilns šāviens, jo beigas visi paliek kā viens
4 no 100
Vienmēr rokas augšā, kad uz priekšu ej
Ne jau padoties, bet tā lai mākoņi neskrāpē seju
Smaids, kas saules vietā citus iepriecina
Tevi redzot nav vairs jautājumu, jo visi zina
Nav nomierinošāku notikumu kā saule mākoņos
Pat ja karstā dienā debesis nedaudz zibeņos
Nav jēgas atskatīties, kas tur aizmugurē notiek
Skaista pieredze un kājas uz priekšu skrien
Tik daudz vēl ir jāpiedzīvo, pat ja rokas augšā
Nemitīga kustība, pat ja esi kalna augšā
5 no 100
Mīlēt kādu kā karā iet pret kādu varenāku
Mīlēt nepārstātu, pat ja zaudēt nemācētu
Sajūtas ko citi notikumi nekad neraisītu
Mīlēt vienreiz, jo pret citiem nekad nemainītu
Mirklis, ko aprakstīt var tikai mūžība
Sajūtas, kas katru sekundi manā prātā dzīvas
Manu ķermeni klāj zosāda, tā savu stāstu stāsta
Es esmu fantastikā, realitāte vai tikai likās
Mīlēt var tikai mēģinot, un to katrs prot
6 no 100
Kad esi mierīgs, bet iekšā vētra
Acis krīt ciet, un sajūta, ka kāds to pēta
Emocijas, kas kā adatas dur
Ķermenis trako un nav, kas to tur
Es esmu te, bet skatos tālāk
Tā priecāties un melot sev ir jāmāk
Nāks gaisma, kas tumsu aizbiedēs
Lec saule un klusi sauc, tikai mēs
Miers ir vētrā, un es to spēšu…
7 no 100
Dienu pirms nemirstības skatiens debesīs veras
Mūžība, kas vienā krāsā, miljardiem toņu klāta
Aizverot acis vien viena krāsa, un tā, ko stāsta
Nav svarīgas tās krāsas, lai runā slēptākās jūtas
Viss ir kustībā, un debesis šodien vārdus bārsta
Skatiens augšup, pietiks visiem, vārdi, kas glāsta
Rokas, kas seko skatienam, krītošos vārdus tvarsta
Saliec plaukstas, lai vārdi krājas, jo tie, ko stāsta…
8 no 100
Katrai planētai savs pavadonis
Te diena, te nakts, te sapnis
Gravitācija pievelk tikai tuvu esot
Te tuvu, te tālu, te visumā lidojot
Rotēšana ap planētu ir kā mīlestība
Te kaislē, te mierā, te vairs nav dzīva
Skaisti cikli planētām ar pavadoni
Ja planētu var saukt par troni
Tad tās pavadoni par laimes kroni
9 no 100
Miers plosās viļņos tajos
Nāc nes mani tajos
Sārtas debesīs pamali skar
Vējš pāri visam lido garām man
Kā te var ilgāk nepalikt
Kā te var kādam nepatikt
Pat acīm krītot ciet
Tās steigšus veras vaļā
Līdz sārtās debesīs
Tiek nomainītas ar citu krāsu
Paliek vien miers
Kas plosās viļņos tajos
10 no 100
Laiks lido, kad domu maz
Domas ir tās, kas par pagātni stāsta
Dažas no tām sāpīgas un asi dzeļ
Labākās, kas no rītiem ar smaidu ceļ
Ir vērts, ja nedaudz sāpēs rīt
Daudz atmiņu un domu tajās
Katra diena kļūst nedaudz garāka
Laiks apstājies un domas krājās
11 no 100
Šodien tu biji tālu prom
Bet vai mums ir kur steigt
Mums ir visa dzīve
Mums nav kur steigt
Gan pienāks diena
Starp mums vairs nav neviena
Asaras, kas plēšas ārā
Āda, kas paliek sārta
Atmiņas, kas vienā krāsā
To saprast, vai citam prasīt!?
12 no 100
Atklātā nakts pie loga klauvē
Sapņi vijas starp zvaigznēm klusi
Mans skatiens meklē īsto
Lai var viņu spilgti izkrāsot
Manas krāsas košos toņos
Katrai zvaigznei unikālu toni dos
Tik daudz sapņu zvaigznes kopā vij
Katrā nākamā vien klusi čukst
Katrs sapnis divreiz nāk
Katra krāsa neatkārtojamu toni klāj
Ne visas naktis mūžību ilgts
Prom dodas atklātā nakts
Līdz to nomaina atklātais skats…
13 no 100
Prāts ir mākoņos un ausīs dun
Kaut arī saule spīd un acis vaļā
Tik viegli lidot, kā toreiz sapnī tajā
Viss nāk un mainās, lai skaistāks kļūtu
Kā sveši sapņi, ko vieno kļūdas
Katrs mākonis reiz beidz to dzīvi
Krīt asaras un prāts var justies brīvi
14 no 100
Brīvība, kas laužas ārā, smieties liek
Tā ne tikai man, bet arī citiem tiek
Ar asu mēli tu man seju laizi
Vārdos nepasakot, tu atkal smaidi
Mānīgs smaids, kad zobos pele
Katrā kustībā, tas atgādina meli
Visas dienas vienā rindā stājas
Rītā atskatoties vairs neatpazīt sevi
Kad ārā laužas brīvības gars
Nākotnes vārdā tas būs tavs sargs
15 no 100
Rokas, kas asins krāsā rotā skatu
Acīs, kas miera jūrā vēro dziļu skatu
Lūpas, kas pieredzējušas smaidu platu
Ausīs, kas vārdus transportē pa ceļu platu
Tik smarža, liek aizvērt acis
Un lūpas steidz jaunus vārdus sacīt
Salauzta sirds pie sienas mirkst
Un pakrūtē vien skaidras vēja alkas
Dzīve, kas met līkločus uz jaunas takas
16 no 100
Mirklis visumā, kad šķietami viss ir apstājies
Nāk tumsa un atver debesis, lai vērtos tajās
Tik daudz mirdzuma un košu skatu
Skaisti, kad tumsa vijas ar klusu mieru
Puse pasaules ir tumsā
Puse pasaules kļūst klusāka
Pat domas šādos brīžos skaļas liekas
Bet tas ir tikai mirklis visumā
Nāk rīts un viss kļūst nevaldāmi skaļāks
17 no 100
Pamodos es tumsā, kad visi guļ
Acis platas, tās meklē kādu blakus
Bet tumsā redzēt nevar tādus skatus
Ar izstieptu roku es sajūtu kādu blakus
Jo arī tumsā laime vienmēr blakus
Pamodos es tumsā, kad visi guļ
Laiks aizvērt platās acis, jo laime blakus
Laime arī tumsā spīd
Vakar, šodien un arī rīt
18 no 100
Ar skatienu kāp pāri, vien mirklis un tālu
Domas tik kāri, es klausos, ko stāsti
Vārdi lido klusumā, tie netraucēti lido pāri
Tas skatiens, kas apēd nemirkšķinot kāri
Tie rindā piezemēties sāk, tie ir glāsti
Lai katram sākumam nav izmērāmas beigas
Lai katrs skatiens iesākas bez steigas
Skatiens, kas apstājies liek domāt kāri
Vārdi, kas skan, neļaus tev pārkāpt pāri
19 no 100
Acīs mirdz sāpes, kas mīlestību alkst
Nāk pavasaris un atkal tās plaukst
Vārdi, kas pār lūpām klusi slīd
Saulei lecot, tie modina ik rītu
Uz pamestā kuģa sākusies vētra
Acīs mirdz sāpes, un tās ko pēta
Vien debesīs šodien negaiss plosās
Alkas, kas atgādina cik ļoti slāpst
20 no 100
Es esmu šeit, un esmu tikai tev
Manas rokas plati un tās tikai tevi tver
Lai runā darbi, jo vārdi aizlido nemanot
Skaties uz mani, tu zini, ka viņš to prot
Bet vēl ir agrs, un rītdiena ir tālu
Nesolu, ka rīt tu dzirdēsi šo pašu stāstu
Es esmu šeit, un es esmu tikai sev
Tu esi man blakus, kas šos mirkļus tver
Dziest gaismas, un atmiņas nesteidzīgi gaist
21 no 100
Katram savi cilvēki, kuri liek justies augstu
Augstāk par mākoņiem, kas sauli sedz
Katram savi cilvēki, ar kuriem sauli cauri redz
Ar saviem cilvēkiem neviens kalns nav par augstu
Bet ja zemeslode ļautu, mēs vēl augstāk brauktu
Katram savi cilvēki, ar kuriem kopā kalnus gāztu
Viņi ir un būs, katrs ar savu stāstu
Dzīve ir kā puzle, kur draugi veido bildi
Jo skaistākā tā bilde, jo stabilāki ir tilti
Ne visa dzīve augstu kalnos griežas
Bet ja draugi blakus, nav svarīgi, ka kājas dubļos spiežas
Būs dienas, kad kājas ķersies un ap dūšu nelabi sāks mesties
Bet tu zini, ka draugi neļaus palikt un palīdzēs tev celties
Katram savi cilvēki, kuri liek justies augstu
Arī tad, kad ūdens mutē smeļas
Kopā klana virsotnē, katram savi cilvēki
Kaut visi ar nošmulētām mutēm smejas
Dzīve kā pasakā, te augšas, te lejas
22 no 100
Mīlestība ir kā dēle, tā no tevis izsūc visu
Tu esi izģērbts, un upes krastā atspulgs rāda visu
Kailums, kas zem miesas kaulos mirdz
Katra atbalss, kas tavās ausis klusi skan
Nāc un rādi manu ceļu, pakļaujies, lai kurp es vedu
Nāk nākts un pār galvu pārvelku es segu
Trīsas uz ķermeņa, miesa saskaras ar ledu
Dēle, kura pilna, atdalās, jo saņēmusi savu devu
Lai gan izsūkts viss un tukšums manī
Acīs miers un mīlestība ieplūst manī
Nakts nomaina dienu, lietus aizskalo visu
Esmu gatavs atkārtot to visu…
23 no 100
Viss, kas notiek uz riņķi iet, ja tas nokavēts vien atliek ātrāk skriet
Katram aplis citādākas, bet ne katrs pilnu apli pieredzēs
Un kad aplis jaunu loku met, tu biežāk atskaties pār plecu
Katrs solis jaunā aplī pazīstams, kad liekas
Tad atmiņas ar tagadni ik uz soļa tiekas
Laime slēpjas jaunās lietās, katra diena jaunās vietās
Nebeidzams ir mans aplis, nesatikt mani tur, kur biju sākumā
Lai tā dzīve apli met, kaut tas ceļš plešas visumā
24 no 100
Otra acīm redzēt to, ko manas redz
Vien plakstiņi krītot šo pasauli sedz
Priekšā mākoņi, un pār lūpām balti dūmi
Apziņa, kas dejo riņķa danci, tie ir plūdi
Tā pat kā upes, viņu ceļi nekad nekrustojas
Viss notiek paralēli, un lielās upes ceļo vienas
Caur mākoņiem, kur klusi auro vējš
Plūst upes un jaunus ceļus plēš
Otra acīm redzēt to, ko manas redz
Vien plakstiņi krītot šo pasauli slēdz
25 no 100
Ir vārdi, kas skan ātrāk par domu, celies kājās ar tekstu, jau protu
Iedomu pasaule, kas priekšā čukst, vai vēl jūti savu nedabīgo pulsu
Krist vai celties, bet ja krist, tad ar apziņu, ka diena sākta agri
Ko darīt, ja saule jau riet, riet, vai pakaļ tai krizdams skriet
Katra diena sevi izaicina, tā līdzi sev aicina, un pavedina kā viņa
Dziņa, kas iekšā trako nelineāri, prāts, kas čukst, vai stāvi tam pāri
Jā, prāts ir tas, kas instinktiem padoties māk, jā, tas kūst, pat ja aukstums ir klāt
Es trīcu, pat ja ar roku stabili neprotu māt, jā, es instinktus saucu par savu māti
Katru vārdu rindās lieku akurāti, katrai rindai piešķiru savu stāstu
Jā, tas ir kaut kas, kas iekšā sēž, jā tas ir kaut kas, kas manas atmiņas lēnām dzēš…
26 no 100
Tad, kad dzīve ieved tumšā pilī
Un tālumā spīd gaisma, ko tā mīli
Pat niecīgākais saules stars, kas ādu silda
Liek just un atcerēties visu, kas sirdi pilda
Pat tumsā ar acīm ciet, es dzirdu rītdienu
Nāk jauna diena, skan bērnu smiekli
Smaids, kas rotā seju, jo tā ir viegli
Galva pie galvas glaužās un staro prieku
Nav vajadzīgi vārdi, lai sajustu mieru
27 no 100
Diena, kā inde modina tevi, lai spēku tev dotu
Ar brīdi, kad kājas skar zemi, galvā skan domas, ka protu
Bet neticība tevī, ar nopūtu griež, un pie zemes spiež
Līdz pienāk mirklis, kad domas ir prom, un pēdas zemi skar
Izslējies pret debesīm, līdz inde ienāk tevī
Tiek sperti pirmie soļi, lai būtu patiess vai tēlotu meli
Izvēle ir manī, un spēks to izvēlēties arī
Dienas beigas, kā miers pirms vētras
Es atskatos uz piedzīvoto glaudot savas rētas
28 no 100
Ar acīm vaļā sapņos grimstu
Es dzeru, lai rīt jau mirtu
Ir cita diena, lai pamostos
Bet piecelties ir pārāk grūti
Šodiena mani pārsteigt vēlas
Tā gatava spēlēt neparastas spēles
Tik miers, kas manī ārdas
Kā ūdens iztvaiko, kad vāras
Bez mokām dzīvi dzīvot
Vai šodien tai punktu liekot
29 no 100
Kā rakstnieks, kas dzīvei scenāriju raksta
Vien paša izvēle, kā tinte papīru baksta
Bet realitātē viss ir sarežģīti
Un scenāriji ir tikai mīti
Kaut katra diena sāktos tā kā vēlos es
Bet scenārijā paredzētas paslēpes
Vai diena beigsies, tur kur miers
Vai prāts vēl pirms miega ārā skries
Lai tumsa remdē slāpes, un nodziest gaisma
Tiek šķirta jauna lapa un nāk jauna gaisma
30 no 100
Traki ritmi bango garām skrienot
Ir pagājis vēl viens gads
Trīc kājas, un prātā plosās mentāls bads
Kā apmierināt to, kas plosās
Ja prāts, kā uz pauzes, augstumā grimst
Domas kā asi spārni, ne ceļ, ne tur
Katrs atsitiens pret zemi sāpīgi dur
Vien mirāža, ka viss, ko redzam, atkārtojas
Vien realitātē tās ir mūsu vēlmes
Katrs ritms, kas bango garām skrienot
Mums atgādina to, ko vairs nepiedzīvot
Trīc prāts un miesa līdz ar to
Es ņemu, es dodu un es piedodu!
31 no 100
Grūti tur, kur viss no jauna sākas
Likās, ka esmu kalnā, bet tās ir tikai kāpas
Jūras krastā nav bailes krist un celties
Bet ko darīt, ja ik rītu negribas celties
Varbūt viss jaunais ir sākums beigām
Un austot saulei, izkusīs viss bez steigas
Nav satraukuma, kad potītes grimst smiltīs
Tik jūras krastā sniegs, jo laiks ir mainīgs
Un atkal viss no jauna sākas
32 no 100
Manā prātā plosās balsis
Kā trakais, kurš netiek ārā
Ticēt sev vai izslēgt prātu
Tā es sev jautāju un stāstu
Bet no tā, kas iekšā plosās
Neaizbēgt sākot citu stāstu
Jautājumi, kas sit viens otru
Viens ar zīmuli, cits ar otu
Vēl kāds balsī bļauj, es protu
Tā vētra nāk un projām iet
Bet mans ķermenis vien lūdzās
Es biju stiprs, bet tagad lūzt sāk
33 no 100
Mīlēt kā zaudēt jebkurā spēlē
Jo tu vienmēr cīnies ar sevi
Bet atceries tikai to, ko tu citam devi
Spēlēt kā nedzīvot ne dienu
Jo tu vienmēr vēlies uzvarēt
Bet atceries tikai to, ka var arī palīdzēt
Diena kā tumsas laikmets
Jo tu vienmēr vēlies visu kontrolēt
Bet atceries tikai to, ka var arī nepaspēt
Laikmets kā mūžību mīlēt
Jo tu vienmēr spēj atšķirt īstu
Bet atceries tikai to, sagaidot kārtēju rītu
34 no 100
Atmiņas, kas agrā rīta stundā glāsta
Tās mierina un piedzīvoto stāsta
Tik prāts, kas miglā meklē patiesību
Liek šaubīties un nezināmo uzdot par īstu
Kad miglā meklē patiesību, vai ko īstu
Nav viegli paredzēt, kas uzpeldēs pret rītu
Migla pilienus bārsta, vai melus stāsta
Visam gribas ticēt, jo atmiņās nav citu stāstu
Skaļā balsī, to visu agrā rīta stundā sev es stāstu
Atmiņas, kas iemidzina, un reizē glāsta
35 no 100
Manī rit nesaprastas straumes
Kas kā vulkāns ar asarām ārā laužas
Te kalna galā lietus līst
Vien pie kājām zeme dzīst
Diena vai nakts, domas vai sapnis
Lavai dziestot pilieni pret zemi sitas
Kas kā kalna upe atstāj rētas
Straume, kam pretoties nav spēka
36 no 100
Īpašs cilvēks manā dzīvē klusi čukst
Manā prātā tik tava sirds vien pukst
Katrs vārds pār lūpām, ko velti man
Liek manai ādai trīsāt, jo tas maigi san
Katrs mirklis, kas kopā pavadīts
Ir zelta vērts, jo tas atmiņas spīd
Kad bez tevis sācies kārtējais rīts
Klusi čuksti, vai balsī runā, tavi sirdspuksti
37 no 100
Uz ceļiem, manas kājas mirkst
Sirds sitās, jo tajā dzīvo dzirkst
Es ceļos, lai kā zibens zibeņotu
Vienas dzīves laikā izdzīvot otru
Atmiņas vien manā mugursomā
Jo citai dzīvei citas domas
Kā bērns, kam sārti vaigi saule spīd
Un plakstiņi, te augšā, te lejā slīd
Es speru pirmo soli, lai tālāk ietu
Mans atspulgs ir mans smaids
Katrs nākamais solis vairo prieku
38 no 100
Sākumu no beigām atšķirt grūti
Pa vidu, kāpumi un kritumi
Bet abos galos rīkojies kā jūti
Un sirds ņem virsroku
Kam seko neaizmirstami notikumi
Ja sākums vienmēr liek smaidīt
Tad beigas nekad neliks to pašu gaidīt
Ja sākums sāktos virs okeāna
Tad piedzīvotais krātos kā vētra virs tā
Un beigas vairs nav tālu, kad ūdens smeļas
Tuvojas zeme, un atspulgs pretī smejas
Viss sācies no jauna, kad krastā izskalots
39 no 100
Mans skaistākais laiks vēl tikai būs
Jo tāds jau piedzīvots un lēnām kūst
Laiks neremdināmi apēd manu laiku
Punktu laikā var noteikt tikai ar skaitu
Skaists tas, kas sapņot ar acīm vaļa liek
Lai paliek atmiņās, un tajās uztur prieku
Skats nākotnē, kur nākamo soli lieku
Ir sācies vēl viens ceļojums
To kopā celt un piedzīvot mums
40 no 100
Kad acīs rakstīts, tas ko jūti
Un vārdi pār lūpām slīd tik grūti
Es vēlos apņemt pasauli
Un pievilkt tuvāk tai sauli
Miers, kas caur manu sirdi plūst
Kā pavasarī, arī aukstas sirdis kūst
Nāc tuvāk, un ieskaties man acīs
Tu jau zini, ko tās tev sacīs
Arī tavus vaigus rotā dzīvas pērles
Un tu man esi, kā zemei mēness
41 no 100
Laime mazās lietās, kas apkārt mirdz
Putni, kurus agrā rīta stundā dzird
Saule, ko pa logu ielaist gribās
Laimīga būs pasaule, ja tā to zinās
Agrā rīta stundā, es gaidu sauli lecam
Domas bango kā jūra, te pat aiz stūra
Sāk dziedāt putni un pirmie saules stari
Laime, kad līdzsvarā ir svari
Diena sākusies un laime ar mani
42 no 100
Neaizmirstama tā diena, kad mūsu skatieni sastapās
Un manā prātā, pasaule uz mirkli apstājās
Manās plaukstās tavas plaukstas
Un divas sirdis kopā plaukst
Atmiņas, kas silda, pat, ja ārā auksti
Neizdzēšami tie skati, kad par niekiem smaidījām
Laimīgākie rīti, kad kopā tos gaidījām
Mēs smejamies par niekiem, to darot kopā
Un dzīve liekas vieglāka, kad esam kopā
43 no 100
Nav viegli vārdos ietērpt to sajūtu
No pagātnes šodienai to sūtu
Katra skaņa, kas atgādina to sajūtu
Liek justies tā it kā es pagātnē būtu
Tas ir eiforijas stāvoklis, un man patīk
Stāvoklis, kas atkārtojas, un tas būs arī rīt
Mazs, bet bezgalīgi atkārtojošs prieks
To piedzīvojot nedomāju, ko nākotnē, tas sniegs
Tā manas sajūtas iekš vārdiem tērpjas
Tā manas sajūtas ik pa brīdim slēpjas
44 no 100
Viss, ko vēlies vārdos paust
Atduras pret mani, un paliek auksti
Tikai rokas, kā spārni plaši vērtas
Tās apņem mani, un spīd manas rētas
Tavs siltums ienāk manī, kā iedegta liesma
Mēs dziedam kopā, jo viena mums dziesma
Vārdi vairs neduras, kā asas bultas
Rētas izzūd, un dzimst neparastas jūtas
Dzīve diviem ceļiem liek kļūt par vienu
45 no 100
Mīlēt ir tik skaisti, un mana sirds kūst
Nāk sapņu pasaule un domas projām plūst
Vien kristāli pāri kalniem spīd
Tā ir pasaule, kur mīlestība mīt
Tavas acis, kā ūdenskritums mirdz
Tā ir laime, kad tavus vārdus dzird
Tas ir viss, ko mēs vien vēlamies
Mīlestība dzied savu dziesmu
Mīlēt ir tik skaisti, katrs ar savu liesmu
46 no 100
Laiks, kas kopā pavadīts, prātā vienmēr dzīvs
Laiks uz mirkli apstājas, kad mūsu dzīves savus ceļus iet
Laiks man savu ceļu iet, kaut tajā tevis nav
Laiks, kas ceļā pavadīts, ir pieredze, ko ne katram saprast
Laiks, kas rāda, kā starp miljoniem zvaigžņu jaunu atrast
Laiks ir kā šūpoles, pat ja esi lejā, biežāk sanāk augšā būt
Laiks man māca, kā ir just, kad sāp, un dzīve nedaudz stāties sāk
Laiks atver acis, kad pa citu ceļu ej, lietū un pret vēju
Laiks man pateikt sev, laiks, kad saku sev, es to spēju
47 no 100
Cilvēks, kā ūdens, apkārt plūst
Tik grūti piedot, kaut zeme lūzt
Pieņemt sevi un ielaist savā sirdī
Kūst mana miesa, vai tu mani dzirdi?
Miers, kas manī, vētrai seko
Plaukstas aizsedz seju, patiesību slēpjot
Tumsa laužas ārā, lai ir gaismai vieta
Trīc mana miesa, tā palikusi viena
Pieņemot sevi, tu piedot spēsi
48 no 100
Dusmas un bēdas iekšā sēž
Tās mani no iekšas pušu plēš
Trīc vēders, un kaklā viss ķeras
Domas grimst jūrā, un slūžas veras
Sajūtas, kas rokām liek trīcēt
Un mirkļi, kad prāts zaudē spēku
Es vēlos to visu apturēt, ja vien spētu
Manī sveša būtne mīt
Tā nepaklausīga, bet tomēr mīl
Pēc vētras, kas manī plosās
Nāk miers un gaiss manās plaušās
49 no 100
Visu aizslaucīt un jaunu rītu sākt
Just to, ko nekad neesmu jutis
Pamosties ar smaidu sejā
Redzēt to pašu citu acīs
Aiz durvīm paliek tas, kas aizslaucīts
Ar smaidu sejā sācies jaunais rīts
Nāk sajūtas, kas pārsteigt spēs
Skatoties acīs, un kopā sakot – mēs
50 no 100
Katram stāstam vienmēr sākums viens
Acis mirdz, ja tajās neviltots prieks
Pat ja blakus nav, aiz stūra vismaz viens
Kāds kurš mīlēs tevi, un to arī sniegs
Sirds, kas ar prātu spēlē spēles
Uzvarot liek teikt visu, kas uz mēles
Sākot vārdus šos, trīc mana sirds
Vai tava sirds to pašu dzird
Mīlu tevi, un mūsu acis kopā mirdz
51 no 100
Slīd asaras gar maniem vaigiem
Un liesmas manī nemitīgi dzēš
Es gribu slēpties un aizvērt acis
Taču tumsā neredzēt, ko sacīs
Klusi vārdi manas lūpas neaiztiek
Tie atsitas pret tām un ārā netiek
Es esmu tumsā un čukstu sev
Asaru garša un asaru smarža
Tā ir sajūta, ko gribas vēl un vēl
52 no 100
Viss sākas ar mīlestību pret sevi
Pieņemt sevi un pasauli apkārt
Rokas aplikt pasaulei apkārt
Nāks citi un mīlēs tevi
Mīlēt viegli, to kurš sevi mīl
Smaidīt viegli, ja dzīvi mīl
Mīli to, kas apkārt, dari to vēl
Ar mīlestību pieņemot un darot
Domas tik augstu, mākoņus skarot
Viss beidzas ar mīlestību, jo katrs to prot
53 no 100
Pagātne ar tagadni kopā smejas
Te viena, te cita, tik daudz sejas
Nāks rītdiena, un citas dienas gaisīs
Kā ugunskurs no rīta pelnus kaisīs
Mainīt ar gribasspēku vai ar varu
Skaļi runāt vai klusējot to dara
Viņa klusējot silda manu garu
Nāks nākotne un dzēsis visu
Nesot tikai ļaunu vai labu
54 no 100
Kad zaudē kādu, ko atgriezt nespēj
Pat uz ceļiem esot, ūdens mutē smeļas
Ar acīm vaļā grūti ticēt tam ko redzi
Miers, kas vakar bija, šodien svešs
Arī mēs reiz būsim tie, ko zaudēs
Kā bēdu asaras uz vaigiem spīd
Skan prātā atmiņas, un lēnām projām slīd
Vien mirklī, kad atkal satiksimies mēs
Mūsu dzīves karuselis apstāties spēs
55 no 100
Vēlos dienu ar nakti vietām mainīt
To kas iekšā sēž uz āru laist
Varbūt vārdi, kas sekos asi durs
Un viss sāksies, kā akls murgs
Sākums vienmēr nenoteikts un baiss
Nezināma ceļa priekšā vienmēr kails
Lai lido ērkšķi un atstāj rētas
Tās būs atmiņas, ko glāstot dzēstu
Vēlmes par īstenību šodien top
Vakardiena izmesto zem zemes rok
Ir notikusi mana vēlmju maiņa
Nakts ar dienu kopā smaida
56 no 100
Mirkļi, kas manā prātā laimi nes
Liek skumt, jo kāds tos nemitīgi dzēš
Bezspēcībā smaids no sejas zūd
Kājas uz zemes, un apkārt viss brūk
Lai sasalst viss, un mirkļi stājas
Būs auksti! Tās ir manas mājas!
Mirkļi kā asaras pret zemi sitas
Plūst upes, un nes mani uz zemi citu
Mirkļi, kas manā prātā uzpeld ik rītu
57 no 100
Ir dienas, kas plūst kā upe, un cilvēki tajās sajūsmina
Tās ir neaizmirstamas dienas, kad diena ar nakti kopā vijas
Prāts kā kosmoss, un domas tajā kā zvaigznes
Vēlos vēl uzkavēties, līdz saule pāri horizontam skries
Tās ir atmiņās, kas skan kā mierpilna dziesma
Un manā kosmosā katrai zvaigznei mūžīgā liesma
Šādas dienas kā pērles pēc negaisa jūras krastā
Acīs spīd saule, bet vēlos tās pavērt plašāk
58 no 100
Mans prāts ir kosmoss, te tumšs, te mirdz
No rīta priecīgs, bet vakarā pat sevi nedzird
Pār manām lūpām lido vārdi īsti
Vien svešas lūpas mulst un smaida glīti
Manas rokas plati, un gaida kādu
Pie lūpām auss, un čukst tai stāstu
Mirklis, kā šis, lai nekad nenoriet
Katrs vārds, kā liesma, lai nekad nenodziest
Lūpām saskaroties, mirklis prātā ielaiž mieru
59 no 100
Vēl viena nakts, kas klusi garām skrien
Dun jūras skaņas, un atnes mieru
Vieta, kur pazūd saule, tā hipnotizē
Nenokavēt ne mirkli, to visu redzēt
Līdz ar saulrietu acu plakstiņi krīt
Mainās skati, un satumst uz brīdi
Vien zvaigznes, te prātā, te debesīs
Skats, kas atmiņās tik neprasti dzīvs
Jūra, tai blakus vienmēr brīvs
60 no 100
Aiz loga līst lietus, un viss stāv uz vietas
Gulta, galds un domas, tām te nav vietas
Atspulgs no piedzīvotā, tur uz ielas
Viss spīd manās domās, vai tikai liekas
Bļaut, klusēt vai dziedāt svešas dziesmas
Izvēle, kas manā prātā dejo riņķa danci
Es bļauju svešās dziesmās
Un klusējot deg liesmas man iekšā
Ir beidzies lietus, un jauns ceļš man priekšā
61 no 100
Toreiz, kad bērna kurpēs ceļš tika mīts
Bezrūpīgs bija katrs nedēļas rīts
Ne visas dienas saule seju sildīja
Citās dienās domas par nākotni prātu pildīja
Nav tā, ka toreiz zāle bija zaļāka
Bet skats uz tagadni bija citādāks
Ceļš, kas ejams, nemainīgs un līkumots
Kaut reizēm gribas, lai būtu vismaz otrs
Starp to laimes mirkli bērnībā un tagad
To šķir viens mirklis, kaut pagājuši gadi
62 no 100
Ja tu būtu ūdens, vien tevī tik grimt
Ja vien dvēsele tik tīra, arī pēc simts
Sniedz roku, lai lūpas lūpas skar
Acīm aizveroties tās tās skar, jo var
Divi paralēli visumi starp mums
Kaut rokas stiepiena attālums starp mums
Smaidi, vasaras saulē ēnā stāvot
Krīt plakstiņi, un sajūta, kas mieru dod
Atmiņas, kas citas noliek malā
Sniedz man rokas, lieku tavas rokas savās
63 no 100
Manā prātā vārdi kā viesulis griežas
Tie manā mutē brūk, un uz āru laužas
Simtiem teikumu, kas klusi slīd
Pēc grāmatas mans prāts ir brīvs uz brīdi
Bet tās ir tikai domas, ko kopā lieku
Patiesībā es uz ceļiem skaļi kliegtu
Nezinu vai vieglāk būs, vai vārdi kūst
Bet jūrā mana balss pret debesīm lūzt
Uz brīdi miers, un saule aiz horizonta zūd
64 no 100
Pār taviem vaigiem rit rasas lāses
Apstājas laiks, un tu esi kā oāze
Mirklis, kas atmiņās man mirdz
Kad plaukstas jūt, kā sitas tava sirds
Tā trīsā un jūt, tā vēlās palikt un būt
Acīs vēl daži rasas pilieni palikuši
Kūp lūpas, jo rasas pilieni uz tām kūst
Dun laime, un mans rokas tev apkārt
Mirkļi, ko vēlos atmiņās atstāt
65 no 100
Brīžos, kad viss pēc plāna rit
Nāk tādi kalni, kam pāriet nevar
Gar nogāzi mani soļi lēnām slīd
No pašas augšas šķēršļi krīt
Acīs mirdz degsme, un balsī skan spēks
Vai rīt šķēršļi būs tikai šķēršļi
Un tie tiks aizmirsti, kā sapņi, tik pēkšņi
Ne viss pēc plāna rit, bet varbūt rīt
Es zināšu, kur tālāk iet
66 no 100
Prātā griežas vārdi šādi
Es tevi mīlu
Pat, kad toreiz teicu tos
Es, kā šodien atceros
Vārdi, kas tiek teikti ar viltu
Vārdi, lai drēbes nost vilktu
Vārdi, kas tiek atkārtoti
Vārdi, kas tiek izmantoti
Es tevi mīlu
Tie strādā, kā burvim burvestības
Pat, ja vārdos nav ne grama mīlestības
Prātā griežas vārdi šādi
Tie atgriežas un rada sāpes
67 no 100
Trīs viņas miesa, un acīs kvēl
Vēl mirklis, un tas būtu par vēlu
Bet pieskārieni, kā melodija spēlē
Elsas un nespēja kustināt pat mēli
Divas stihijas, kas savā starpā cīnās
Te uzvar viena, bet arī otra nepadodas
Mirklis, kas nesteidzīgi pamet mūs
Kā ledus, lēni un satraukti kūst
Trīsas, ko tava sirds atceras un jūt
68 no 100
Augot tu mācies no piemēriem, ko tev rāda
Kāds gudrības stāsta, kāds kādu spārda
Citi nemitīgi smilkst, vainu uzveļot lāstam
Arī lieli esot, viņi tic tam, ko paši citiem stāsta
Atkarības, kas mūsos iesētas un mājo
Ir paliekošas, bet ne katrs tās izmantot prot
Mēdz teikt, ka rētas izdzēš laiks
Bet tās patiesi nodzisīs, kad beigsies tavs laiks
Vien skaisti dzīvot, mīlēt un dot
Tici sev, rādot piemēru citu, jo katrs to prot
69 no 100
Pasaulē, kur reizēm tik ļoti sāp
Mirkstot vaigiem gribas nerunāt
Elpot paliek grūti, kad kamols kaklā
Āda savelkas un trīc, mirklis tik dzīvs
Sāpes, ko spēj just, arī līdzpārdzīvojot
Par to, ka netic, bet ir ticība sev
Ticot tam, ka rītdiena atnesīs, ko citu
Ar acīm, kas spīd kā spogulis, jo ticu
70 no 100
Arī viens vārds var dzelt un ievainot
Bet ar vienu nepietiks, lai visu izlabotu
Arī darbi rada tādas pašas sekas
Bet to labojumiem citāds spēks
Ja dzelt, tad ar mērķi ievainot
Bez nožēlas un vēlmes izlabot
Vārdi izgaisīs, pat ja prātā tagad skan
Tomēr darbi atstās dziļas rētas
Aiz muguras atstājot pazīstamas pēdas
71 no 100
Pasaule griežas ap mums esot tev blakus
Miers, nemiers, miers, tas mūs dara trakus
Tās ir sajūtas, ko aizmirst grūti
Trūkst vārdi, lai aprakstītu šo būtni
Bet varbūt tu esi tikai manā prātā
Un pasaule griežas, kad jūku prātā
Joprojām miers, nemiers, miers, ir grūti
Es vēlos vairāk iepazīt šo neparasto būtni
Nav vārdu, kad saplūstam mēs kopā
Dzimst atmiņās, kad pamostamies kopā
72 no 100
Nezināms visums aiz loga klusi mirdz
Skaļākos vārdus, tur augšā, kāds dzird
Klusi čukstot izbalē visi krāsainie sapņi
Tie krāsaini, ja tavā balsī vēl dzirdams spēks
Pirms skaļus vārdus klusumā teikt
Klusējot domas tiek kārtotas ar steigu
Tiek izlaistas visas sarunas, kur čukst
Klusums, kur katrs dzird, kā viņa sirds pukst
Un tagad skaļi vārdi pār tavām lūpām plūst
73 no 100
Vai skumsi, kad manis vairs nebūs klāt
Manas mājās tavā sirdī, cieši klāt
Vēlos, vēl nedaudz ilgāk, uzkavēties te
Te, kur dienas sākās ar tavu smaida rotu
Un prieks, kad bērnos redzam viens otru
Es darītu tā pat, kad tevis nebūtu klāt
Jo arī tavas mājas manā sirdī, cieši klāt
Mirkļi, kas atmiņās, kā karuseļi griežas
Te prieks, te skumjas, vien dzīva palikusi daļa mājas
74 no 100
Ceļot ārpus prāta, kā būt bez prāta
Viss, kas svarīgs, ceļasomā paņemts līdzi
Bet dienās, kad vēlos palikt mājās
Pulkstenis pie sienas ik sekundi stājās
Un ceļojums caur laika asi aši ritmā rit
Viens, divi, trīs, līdz nākamais aplis to atkal apdzīs
Viss ceļojums uz riņķi griežas, vai tikai liekas
Te prātā, te ārpus tā, te atkal skatos ceļasomā
Un dienās, kā šī, es ceļoju ārpus prāta
Dienās, kad esmu, kā bez prāta
75 no 100
Mani vārdi, kā vienīgā patiesība skan
Un tos dzirdot, tu vēlies būt ar mani
Manu ķermeni sedz drēbes, kas liekas
Tavā prāta, kur iekāre slēpjas, nav vietas
Tomēr, katrs nesaprastais vārds, kas skan
Spēlē spēles tavā prāta, un traku tevi dara
Vārdi ir tikai vārdi, kad drēbes atsedz miesu
Un prāts var gavilēt, vai dziedāt dziesmu
Katra patiesība reiz beidzas, un atkal drēbes
Skanot tiem pašiem vārdiem, ir tikai drēbes
76 no 100
Manās vēnās karsta lava plūst
Skatiens no kā aukstas sirdis kūst
Viss, kas aiz muguras vien lūzt
Krāsmatas, kas pēc plūdiem žūst
Manās vēnās auksta lava plaisā
Skatiens no kā karstas sirdis baidās
Viss, kas aiz muguras reiz bija gaisā
Krāsmatas, tur vakar bija skaistāk
Manās vēnās atkal lava kūsā
Skatiens no kā sveša sirds līdz ceļiem jūrā
Viss, kas aiz muguras ir izmests ārā
Krāsmatas dod prieku, jo vakar bija grūtāk
77 no 100
Mēs satikāmies, kad tumsa nāca
Pasaulē, kur fantāzijas izdaiļo prātu
Vienā mirklī tevi skauj visskaistākā kleita
Jau nākamajā tā slīd nost bez steigas
Manā fantāziju pasaulē paradīze mirdz
Zied skaistākie ziedi, un tu tiem līdzi
Pasaule, ko atver tumsas vārti
Aiz tiem skan tavi samtainie vārdi
Nāc man līdzi, ņem mani aiz rokas
Līdz būsi man pretī, tad ņem aiz otras
Telpa, kas ieskauj mūs, aizrauj elpu
Lūpas pie lūpām, es tuvāk tevi velku
78 no 100
Vārdi kā sēklas tiek apkārt bērtas
Sēklas, kas dziļi zemē, atstāj pēdas
Aug mūsu koki, lai vārdi ilgāk dzīvo
Ne katra izbērtā sēkla aug dzīvi mīlot
Tās ir tikai mūsu atspulgs, ko citi vēro
Aug mūsu koki, to darot, kā prot
Lai katra ļaunā sēkla iznīkst saknē
Bet citas plešas plašumā un laimē
Aug mūsu koki, kas dzīvi vēlas mīlēt
79 no 100
Vēl aizvien vien vienu pasauli mēs kopā mīlam
Kaut domās tiecamies atklāt un svešumā klīstam
Ar vienu mīlestību nepietiks, lai pasaule sagaidītu nākamo rītu
Mēs esam daudz, viens ceļas, otrs krīt, un tā katru nākamo rītu
Manā acu priekšā mainās laika joslas
Tā ir cita pasaule, vai tikai prāts vēl mostas
Viens mirklis, kas izdzēš domas, bet tūliņ jau jaunas rodas
Vēl aizvien vien vienu pasauli mēs kopā mīlam
Arī, ja kāds to tomēr domās nīst, to nepamet, un tepat vien klīst
80 no 100
Dienas kā pāreja starp to, kas prātā vārās
Visas pārvērtības sapņos sākās
Ne vienmēr acis ciet, kad pāri kāp
Apziņa, kas kā gaisma spīdēt sāk
Zūd gaisma un sejā viss ir rakstīts
Spīd tālumā tas, kas vakar bija dzīvs
Viss griežas ap asi, te blakus, te tālu
Planēta uz kuras ar abām kājām stāvu
Dienas kā pāreja, kas rotē ciklā
Reizēm rada sajūtu, vai maz redzi izeju
81 no 100
Zibsnis no bērnības man prātā mirdz
Lec saule, dzied putni un arī acīs mirdz
Es spēlējos ar māliem pie mājas dīķa
Top ģimene, kas saulē aši kalst
Nesteidzīgi rit katra dienas stunda
Toreiz manā prātā nesaprotams miers
Toreiz apkārt tikai apkaltušas pļavas
Tās manā prātā, kā džungļi, kam neredz malas
Es kā mednieks pļavā skrienu, kas par prieku!
Čaukst pļavā sausie zāles stiebri
Un man, mazam esot, viss, kas notiek ir tikai nieki
Zibsnis no bērnības, kur satraukties ir lieki
Ja ne šodien, tad jau rīt būs jauni prieki
82 no 100
Sistēma, kas apkārt mūs tur un rāmē
Solis pa labi, un sienas plecus skrāpē
Tikai centrā vai ārpus rāmja klusums
Griež mūsu rāmi, reibst, kaut centrā stāvi
Manāms dullums redzot pasauli, kas rotē
Solis uz priekšu, un migla katrā debespusē
Ceļš ir slēgts, un beidzies mūsu spēks
Laime, ja tevi izmet aiz rāmja
Jauns sākums, un dzīve tik rāma
83 no 100
Apziņa, kas aptur laiku, un klusi čukst
Gluži, kā sirds, ko reti dzird, kā tā pukst
Un domas kā migla, nekustīgi stāv
Līdz vārdi uzkāps uz augstāko stāvu
Tie sitās pret mana prāta robežām
Viņa čukst, vai jūti, kā paliek labāk
Tie ir brīži, kad ķermenis ir tikai ķermenis
Un prāts patiesu brīvību iekšā jūt
Eiforija, kad fiziskā pasaule ir tikai robeža
Un prāts to pametot, atvieglojumu jūt
84 no 100
Enerģija katrā tavā solī zemi griež
Acīs rakstīts, dejo ar mani un griez
Smaids ievelk sevī, tālu vai tieši pretī
Rokas apskauj rokas, diviem kopā esot aplī
Un tu skaties, kā mēs kopā soļus liekam
Skan mūzika un kājas kustās, solis seko solim
Tik viegli domās pazust, jo dejās tās kūst
Mūsu valoda ir deja, tā enerģija liek just
Enerģija, ko pazīstu un vēlos, tā mūsos plūst
85 no 100
Tā sajūta, kad acu priekšā gaisma zūd
Un prāts pār ķermeni kontroli vairs nejūt
Zūd visas domas, un izgaist bailes
Nāk sapņi, kas tevi citā dimensijā aiznes
Vien tikai mirklis, un viņas dzimst no jauna
Aiz acu plakstiņiem, viss sākas no jauna
Aug domas, un par ietekmi kaujas
Ir tādas, kas malā sēž un tikai ļaujas
Stiprākās no tām grib citas izmest laukā
Vien dažas pretī turas, un skaļi bļaustās
Tā sajūtā, kad manā prātā domas spēlē spēles
86 no 100
Mūsu acīs uguns kāri spīd, un mulsumā acu zīlītes uz sāniem slīd
Visi izteiktie vārdi skan vienādi, un telpā divi sārti vaigu pāri
Gaisā virmo neparasta aura, sprakšķ dzirksteles, un tiek šķirta lapaspuse jauna
Ir sācies kaislīgs romāns, kaut ievads nesteidzīgs un rāms
Dziest sveču gaisma, un uguns, kas acīs spīd – pārvēršas liesmās
Drēbes kā sveču vasks gar ķermeni kūst, un no liesmām ķermeņi žūst
Tā ir tikai pirmā lapaspuse, bet jūtu, ka tāda būs arī lapas otrā puse
Tādas dienas katru dienu, pēc pāršķirtās lapaspuses, es atpakaļ pašķiru vienu
87 no 100
Mēs augam krājot kļūdas, lai tās vēlāk nožēlotu
Bet tikai tā mēs augam, kad pēc pirmās kļūdas ņemtu otru
Kļūdīties ir labākais, ko darīt – tas ir ceļš uz augšu
Bet nožēlu atstāt aiz durvīm, un nogriezt dēmoniem barību
Tā pat kā ar vārdiem, ko ņemam tuvu pie sirds
Tiem skanot svešvalodā mūsu prāts tos nedzird
Tad kāpēc par tiem uztraukties un sevi tirdīt
Laid, lai lido garām, pietiks savus dēmonus dzirdīt
88 no 100
Vulkāns manī domu lavu vāra
Viena doma karsta, otra kāra
Gaisā lido tas, kam prātā vietas tūkst
Prātā tik daudz domu, ka tas prātā jūk
Te pilnīgs miers, te atkal uguns gaisā
Vārdi šķīst uz visām pusēm, kā caurā maisā
Vulkāns šodien aktīvs, guļ tas tikai naktīs
Visas karstās domas prātu nomāc
Tās sakusušas kopā, kā tās, lai novāc?
Kārākās no domām klusi stūrī sēž
Tās vēro, kā asaru lietus lavu dzēš
89 no 100
Reizēm mēs esam tik līdzīgi
Tā it kā es būtu tavā prātā
Lasītu tavas domas, justu to pašu
Pat asaras, kas mirdz ir vienā krāsā
Un ilgas pēc tā, lai rītdiena pienāk ātrāk
Bet jau rītdien mēs esam pilnīgi sveši
Un es nesaprotu, ko tu saki un kā tu jūties
Tā it kā mēs būtu atšķirīgās pasaules malās
Domas vairs nav kopīgas, bet dalās
Tieši tāpēc, tikai reizēm līdzīgi esam mēs
90 no 100
Pasaulē, kur laiks ir neapturams
Manā prātā tavs skatiens tik rāms
Visas domas, kā palēninātas kustās
Bet es nepretojos, jo man patīk tās
Vai nāksi soli tuvāk, un paskatīsies acīs
Gaisā virmo prieks, jo zinu, ko tās sacīs
Es vēlos apgulties tev blakus sniegā
Un rītdienai pateikt, lai tā pienāk vēlāk
Kūst sniegpārsliņas mums uz ādas
Un šonakt debesis vēro acis kāras
91 no 100
Attiecības kā spogulis sev pašam
Spogulis, kas rāda rētas un bēdas
Atspulgs, kas liek celt barjeras un sētas
Taču labākais, ko ar atspulgu darīt
Mainīt sevī to, kas pašam svarīgs
Lai nav jāceļ barjeras un sētas
Viss, kas atspulgā ir ceļš uz laimi
Katra bilde spogulī ir nebeidzami smaidi
Attiecības kā spogulis, ko tagad gaidi
92 no 100
Manās acīs nogurums klusi dzied
Zūd gaisma, un paradīzē atkal zied
Tā ir tik skaista, un ticu, ka tā ir īsta
Viss izskatās tā, ka tikai mieru dod
Ja tas beigtos, es zinu, kā to atkārtot
Pasaule, kur noteikumus rakstām mēs
Skaistums, kas bez noteikumiem eksistēs
Pasaule, kur tikai viena diena, kas nebeidzās
Līdz atkal jauna paradīze klāt, jo iepriekšējā izslēdzās
93 no 100
Es rakstu tā, kā vēlos tevi redzēt
Tu uz pirkstu galiem pastiepusies
Skaties manās acīs, kur mirdz
Mirdz atspulgs no tavām acīm
Vien mūsu elpa, kas klusumā skan
Ir vienīgais troksnis, kas atgādina
Nav vajadzīgi vārdi, lai būtu labi
Tavs apskāviens un pilnīgs miers
Tava smarža un lūpu saldā garša
Viss, ko vēlos, tu un es, vakaros vēlos
94 no 100
Tā ir viņa, kura citos redz, kas pašai trūkst
Viena patiesība, kaut iekšā citas rūgst
Plauksta pret plaukstu, debesis šodien žūst
Acīs nemiers un ķermenis trīc
Es ticu, ka prāts ir kā debesis
Šodien nomācies, bet rīt jau saule spīd
Un laimi, ko staros viņas acis
Papildinās vārdi, ko lūpas sacīs
Es apskautu pat tos, kuriem ticēt grūti
Mīlestība nāk no manis, vai tagad jūti?
95 no 100
Pasaules redzējumu veido cilvēki man blakus
Esi spēcīgs, esi viens, skaties monotonus skatus
Tie atmiņu mirkļi, ko sauc par neaizmirstamu filmu
Veido cilvēki, ar kuriem piepildi savu māju pilnu
Esi spēcīgs, esi viens, dzīvo mājā, kuru neredz neviens
Izvēle, kas paša rokās, jo tā bijis vienmēr
Pasaule, kur izvēli nosaka spēja pielietot iztēli
Vienā plaukstā cilvēki, otrā plaukstā domu graudi sēti
Ņemt uz reiz, vai gaidīt to, ko nesīs dēsti
96 no 100
Ja dzīve būtu, kā vinila plate
Gadiem ejot centram tuvotos
Katrs celiņš kā diena, kas īsāka kļūst
Ir dienas, kas pazudušas atmiņu jūrā
Tās ir tās dienas, kad adata pārlec pāri
Un saskrāpētās vietas ir labākās dienas
Plates ārmala ir tāla, tāpēc atmiņās bāla
Bet dzīves izskaņā viss kopā saplūst
Un lasot autora vārdu, vēl mirkli kopā pabūt
97 no 100
Savādā pasaulē perfekti cilvēki klīst
Tie nelaiž savā pasaulē, kaut ārā līst
Skats no iekšpuses, kur nekas nav dzīvs
Tie domā, ka ideālā pasaule būs jau rīt
Skrien dienas, līdz beidzot gadi zūd
Perfektā pasaule jau no ārpuses jūk
Tā gadi, kas pagājuši, veido mūžu
Un tas, kas bija perfekts, jau šodien lūzt
Acīm aizveroties, ideālam vien ilūzijās būt
98 no 100
Prāta oreolos amors ar draugiem derības slēdz
Vai mana izšautā bulta trāpīs tieši centrā
Manāms satraukums, jo bultas garām lidot mēdz
Un arī oreols ne vienmēr gaišs, kad nokļūst mākoņu ēnā
Taču, ja trāpīs centrā, tad varēs aiz priekiem lēkāt
Līdz izkusīs bulta, kas no cukura darināta
Un atgriezīsies viss, kas aizmirsies bija
Debesīs mākoņi, un nepazīst vairs viens otru viņi
99 no 100
Ir dzīves, kas paiet sekojot elkam
Ja nevēlies sekot, tā paiet velkam
Ir dzīves, kas iesprūdušas izvēlēs
Ja nevēlies domāt, tā paiet bez iztēles
Sekojot elkam, var kļūdainu ceļu iet
Bet velkot pašam, ne vienmēr spēka pietiek
Izvēles, kas iesprūst, visu krāso pelēcīgu
Bet bez domām, krāsu izvēle pieticīga
Es izvēlējos sekot, lai pēc tam es vilktu
Iesprūdušām izvēlēm es lieku punktu
100 no 100
Apkaltuši vaigi, kad asaras vairs nav
Ir paskrējis laiks, kur atdevi sirdi savu
Sejā manāms bālums klusi zogas
Savās rokās vairs neredz otras rokas
Tā ir mīlestības, kas piepilda sirdi
Vārdi, kas uzmundrina, vien atmiņās virmo
Katram sākumam būs beigu maršs
Ceļš, kas noiets, kā mīlestības karš
Mīli to, kurš blakus mīl un laiku dod
Ikkatra sekunde būs atmiņas
To mūsu prāts spēj zīmēt ar sapņu otu
Es vēlos
Es vēlos, lai tikai paskaties uz mani
Nesakot ne vārda, zinot, ka esot blakus, būs labi
Un tavās acīs būs skaidri rakstīts
Nesakot ne vārda, tavos apskāvienos pienācis rīts
Reizēm, es tikai vēlos, lai paskaties uz mani
Nesakot ne vārda, zinot, ka esot blakus, ir labi
Un tavās acīs ir skaidri rakstīts
Nesakot ne vārda, manos apskāvienos pienācis rīts
Un atkal zied
Ja īsta mīlestība būtu zieds, kas vienreiz dzīvē plaukst
Tad manas ziedlapiņas šobrīd vējā ceļas augstu
Viss krāšņums, ko reiz nesa skaistais mīlas zieds
Tas palicis atmiņās, ko ikdienu sijā laika siets
Bet arī augstu gaisā laime mīt un meklē mājas
Kaut augšā auksts, mani silda pie zemes liktās kājas
Un katru dienu laime nāk pie durvīm klauvēt
Es vēlos tevi noglāstīt un labus vārdus skaļi teikt
Ja mīlestība būtu zieds, tā katru dienu no jauna zied
Sākums
Manās plaukstās ledus ātri kūst
Krīt pilieni, kas krītot gaisā žūst
Atsitoties pret zemi, zemestrīce būs
Viens piliens pie otra, un zeme lūzt
Nosalušas plaukstas un sasalis ūdens
Zemē paliek plaisas, zīmes kā zibens
Paliek silti manām plaukstām
Prom ir ledus, un apkārt redzu plaukstam
Tāds ir sākums visam
Tāds ir sākuma tam, kam ticam
Manī iekšā
Krīt tumsa un acīs gaisma spoži spīd
Celties sēdus vai nedaudz nogaidīt
Krīt gaisma un acis plati gaismu tver
Palikt sēdus un laiku nedaudz apturēt
Divas laika zonas starp šīm fāzēm
Viena miglā – otra zem lietus gāzēm
Cikls ciklā kā saplaisājis stikls stiklā
Viss ir gluds, bet iekšā kaut kas sāp
Mirkļa bilde
Un mēs abi klusi sēžot bungojam
Ar acīm vaļā tavās redzu sevi sapņojam
Visas domas šodien ceļojumā tālā
Tikai acu skatiens ved vēl tālāk
Tavu skaisto seju rotā platais smaids
Mirkļa gūstā ir mūsu kopā pavadītais laiks
Bet tikmēr melodija uz riņķi griežas
Un tavs vaigs pie mana maigi spiežas
Mūsu acu skatienam ir viena bilde
Krīt plakstiņi un pazūd abiem bilde
Siluets
Siluets, kas prātā netur kopā domas
Augšas un lejas – acu priekšā rodas
Ar skatienu viņa burties māk
Ne mirkli nevilcinoties to sāk
Apkārt mirdz simtiem sveču gaismu
Tās siluetu padara neticami skaitu
Sakļautas lūpas – smaids ir viņas rota
Nodziest simtiem sveču gaismas
Prātā paliek vien domas skaistas
Vairāk par grāmatas projektu: ulvis.art