Olimpiskās spēles publiski tiek pasniegtas kā apolitiskas – sporta svētki, kuros politika šķietami ir izslēgta. Šis apgalvojums ir ērts naratīvs skatītājiem, bet tas neatbilst realitātei. Pēc būtības olimpiskās spēles ir instruments politisku interešu apmierināšanai. Valstis neiegulda milzu naudu olimpiskajā kustībā, lai rūpētos par sportistu veselību vai sporta attīstību. Galvenais mērķis ir mīkstā vara globālā kontekstā. Medaļas nav tikai sporta statistika, tās ir politisks mērinstruments.
Politiskā neitralitāte
Olimpisko spēļu vadība formāli uztur politiskās neitralitātes pozīciju, taču šī neitralitāte ir vairāk ilūzija nekā realitāte. Spēles pašas par sevi ir politisks pasākums: norises vietas izvēle, demonstrācijas norises vietās vai valstu karogi.
Tomēr paralēli šai politiskajai realitātei pastāv stingri noteikumi, kas aizliedz sportistiem politiskus paziņojumus. Uz ekipējuma nedrīkst būt simboli vai vēstījumi, ko var interpretēt ar politisku zemtekstu. Tas attiecas arī uz vēsturisku notikumu attēlošanu, ja tie ietver nosodījumu, konfliktu vai morālu vēstījumu.
Selektīvā morāle
Daudzi piekritīs apgalvojumam, ka “politika nav atļauta”, bet tiklīdz runa būs par personisku tēmu, tiks rasti iemesli izņēmumu radīšanai. Tā ir aprobežota spēja racionāli izvērtēt notikumus pēc būtības. Šo ir svarīgi atkārtot vēl vienu reizi: tā ir aprobežota spēja racionāli izvērtēt notikumus pēc būtības. Ja politika nav pieļaujama, tad tā nav pieļaujama nevienam. Ja tā ir pieļaujama, tad visiem.
Racionāli lēmumi ne vienmēr būs emocionāli patīkami, bet rīcībai jābūt konsekventai.
Un visbeidzot, kāpēc politika tiek ierobežota olimpiskajās spēlēs? Politikas aizliegums ir kontroles mehānisms. Ja politika būtu brīvi atļauta, olimpiskā sporta vide pārvērstos par propagandas kaujas lauku, kur sacensības kļūtu sekundāras.