Es nedodu dzeramnaudu, jo neatbalstu sistēmu, kas balstās uz slēptu netaisnību. Tas ir sociāli normalizēts veids, kā nemaksāt normālu algu, bet daļu atbildības pārlikt uz klienta pleciem, lai gan klients ir atnācis vienkārši saņemt pakalpojumu.
Vēsturiski dzeramnaudas ideja nav radusies kā pateicība par labu darbu. Tā radās kā varas un pazemojuma instruments. Bagātie deva vai pat meta sīknaudu kalpotājiem, lai uzsvērtu sociālo hierarhiju. Tas nebija atalgojums, tā bija labvēlība no augšas.
ASV, kur šī problēma ir izteikta arī mūsdienās, pēc verdzības atcelšanas bijušajiem vergiem bieži nemaksāja algu vispār. Viņi tika nostādīti fakta priekšā: “Strādā, un, ja klients iedos dzeramnaudu, tas būs tavs atalgojums.” Dzeramnauda kļuva par algu aizvietotāju, nevis bonusu.
Man nav vēlmes piedalīties šajā mantojumā – sistēmā, kur uzņēmums var nemaksāt normālu algu, jo “klients taču piemaksās”. Tas nav nedz godīgi, nedz caurspīdīgi.
Un tomēr cilvēkiem tiek radīta sajūta, ka, ja viņi nemaksā papildus, viņi ir slikti, skopi vai izrāda necieņu. Tas ir sociāls spiediens, nevis pateicība. Ja dzeramnauda tiek gaidīta, tā vairs nav brīvprātīga. Ja uz tevi skatās šķībi, jo tu samaksāji tieši to, kas norādīts čekā, problēma nav tevī. Problēma ir sistēmā, kas cenšas emocionāli piespiest klientu segt darba devēja pienākumus.
Labs serviss nav ekstra. Tas nav bonuss. Tas ir darbs.
Es maksāju par pakalpojumu. Ne par ilūziju, ka esmu “labs cilvēks”. Ne par sistēmas uzturēšanu, kas balstās uz vēsturisku netaisnību.
Tāpēc es nedodu dzeramnaudu.