Liela daļa cilvēku nodzīvo dzīvi, kas ārēji izskatās pieņemama, bet iekšēji ir tukša. Darbs, ikdienas rutīna, pienākumi, izklaide, novecošana. Process notiek, bet rezultāta nav. Kad cilvēks pazūd, pasaule paliek tieši tāda pati kā pirms viņa – bez izmaiņām, bez zuduma, bez tukšuma sajūtas.
Sabiedrība šo tukšumu normalizē. Pietiek būt “kārtīgam”, “normālam” vai “iederīgam”. Taču šie apzīmējumi neko nepaskaidro par to, vai cilvēks ir radījis kaut ko, kas pārsniedz viņa paša eksistenci. Dzīve var būt pareiza un vienlaikus bezjēdzīga.
Mēdzam teikt, ka dzīves jēga ir sajūtas – dzīves piepildījums un laime. Taču sajūtas beidzas līdz ar cilvēku. Tās neatstāj pēdas. Ja viss, kas ir bijis, ir tikai iekšējs stāvoklis, tad no ārpuses tas nekad nav eksistējis. Pasaule no tā nav ieguvusi pilnīgi neko.
Par šo tēmu aizdomājos, izlasot Reja Bredberija grāmatu “451 grāds pēc Fārenheita”. Lūk, neliels citāts no grāmatas teju vai pēdējām lapaspusēm:
– Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis, vectēvs teica, – dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skārušas viņa rokas un kur pēc nāves patversies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vēros viņa stādīto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs… Tieši tur slēpjas atšķirība starp vienkāršu mauriņa pļāvēju un īstu dārznieku, vectēvs teica. Pirmais nāk un aiziet kā nebijis, bet otrais ir ieguvis nemirstību.
Tiek runāts par fizisku, reālu nospiedumu šajā pasaulē. Citātā parādās salīdzinājums starp mauriņa pļāvēju un dārznieku. Viens uztur sistēmu, otrs to papildina. Viens atkārto, otrs rada. Abi var būt čakli, bet tikai viens atstāj pēdas. Šī atšķirība nav sociāla – tā ir eksistenciāla.
Jautājuma būtība ir tajā, ka cilvēki nevis nespēj radīt, bet negrib radīt paliekošas vērtības. Viņi dzīvo tā, it kā pietiktu ar klātbūtni. Taču klātbūtne bez nospieduma ir tukša.
Tēma bez secinājumiem un pamācībām. Tikai ar jautājumu, no kura nevar izvairīties: ja rīt tevis nebūtu, kas objektīvi paliktu pāri — ne atmiņās, ne sajūtās, bet realitātē?