Ierakstu gribu sākt ar personīgu pieredzi no pusaudžu gadiem.
Atceros, tas bija rudens, strādāju pie kāda vietējā lauksaimnieka rudens kāpostu ražas novākšanas laikā. Man bija aptuveni 15 gadi. Es esmu vienīgais pusaudzis, pārējie strādnieki ir sievietes un vīrieši jau brieduma gados. Taču atceros vienu konkrētu vīrieti, aptuveni 35 – 40 gadi, kurš kādas sarunas laikā izteica nožēlu par jaunībā garām palaisto iespēju mācīties. Viņš sūkstījās, ka tūlīt pēc atgriešanās no armijas viņam esot bijusi iespēja iet mācīties, bet viņš to neizmantoja, un tagad viņš ir te — kāpostu laukā. Auksts, slapjš un slikti apmaksāts darbs. Nauda uz rokas, kas pietiek tikai “no algas līdz algai”. Šis notikums man spilgti iespiedās atmiņā, jo atceros sevi tajā laikā. Es, kopā ar dažiem konkurentiem (klasesbiedriem), sacentāmies, kuram būs vairāk nesekmīgo atzīmju mēneša griezumā. Konkurence bija sīva un uzvarēt vienmēr neizdevās, bet savus titulus tomēr izcīnīju.
Tomēr šis kāpostu lauka notikums, un tam līdzīgie tā laika notikumi, manī kaut ko mainīja. Tūlīt pēc devītās klases es un mans labākais draugs, arīdzan sīvākais konkurents uz iepriekš minēto titulu, sēdējām uz soliņa un diskutējām par nākotnes izglītību — ko darīt, ko mācīties, kā mācīties. Mēs izlēmām — ir jāmācās. Tā tiešām notika. Protams, titulus zaudēt nav patīkami, tāpēc tas nenotika vienā dienā, bet ledus bija sakustējies. Šobrīd esmu tā vīrieša vecumā, kurš toreiz sūkstījās par neizmantotajām iespējām. Un, jā, paldies viņam, jo kāpostu laukā es vairs nekad neatgriezos.
Tagad atpakaļ pie ieraksta tēmas jeb nožēlas. Tai ir tikai divas “sejas”: nožēla par to, ko izdarīji, un nožēla par to, ko neizdarīji. Pirmo cilvēki pazīst labi — tā ir tieša, neērta un bieži vien nepatīkama. Tā var būt nepatīkama, bet tā vismaz ir godīga. Tā atspoguļo rīcību, pieredzi, konkrētu notikumu, ko var analizēt un no kā var mācīties. Kaut kādā ziņā tā ir laba sajūta, jo tu zini, kāpēc tā radās.
Savukārt otra — nožēla par neizdarīto — mēdz būt daudz nepatīkamāka. Tā neveidojas no kļūdas pēc izdarītā, bet no nekā — no tukšuma. No mirkļiem, ko tu nepamēģināji, jo baidījies, šaubījies vai gaidīji “labāku brīdi”. Šī nožēla nebalstās faktos, tikai pieņēmumos. Tajā nav pieredzes, nav reāla notikuma, pie kā atgriezties. Ir tikai jautājums, kas urdī gadiem: “Kas būtu noticis, ja es būtu rīkojies?”
Tieši tāpēc nožēla par rīcību ir daudz vieglāk panesama. Kļūdas var labot, pieredzi var pārvērst vērtībā, un dzīve, lai cik sarežģīta, tomēr virzās uz priekšu. Cilvēks, kurš rīkojās, vienmēr zina vairāk nekā tas, kurš tikai domāja. Rīcība, pat ja kļūdaina, dod virzienu un skaidrību. Pat neveiksme var būt ar pievienoto vērtību, jo vismaz beidzot zini, kā ir patiesībā, nevis dzīvo iedomu scenārijos.
Neizdarīšanas nožēla ir cita pasaule. Tā ir sajūta, kas nerodas vienā dienā, bet uzkrājas pamazām. Tā parādās tad, kad atskaties atpakaļ un saproti, ka noteiktos brīžos tu paliki uz vietas. Tā ir nepatīkama sajūta par to, ka dzīve tev piedāvāja iespējas, bet tu tās neizmantoji, jo domāji, ka “vēlāk būs labāk”, “tagad nav īstais brīdis” vai “varbūt šis riskantais solis nav vajadzīgs”. Šie argumenti var šķist loģiski, bet vēlāk tie pārvēršas par bailēm pagātnes formā.
Runa nav par pārgalvīgu rīcību vai par to, ka būtu jāizmanto katrs iespējamais piedzīvojums. Runa ir par to, ka rīcība — jebkura rīcība — vienmēr dod rezultātu, kamēr nerīkošanās tevi tur uz vietas. Cilvēks, kurš mēģina, kļūdās un mācās, dzīvo dinamisku dzīvi. Cilvēks, kurš nemēģina, dzīvo versiju, ko raksturo frāze “varēja būt citādāk”. Un tieši šī frāze cilvēku urdīs gadiem.
Tie, kuri vēlāk (mans pusaudžu gadu piemērs) stāsta par nožēlu, reti runā par to, ko izdarījuši. Viņi runā par to, ko palaiduši garām. Par iespējām, ko neizmantoja. Par sarunām, ko neizrunāja. Par cilvēkiem, kurus nepieturēja vai nepalaida. Par lēmumiem, ko atlika tik ilgi, ka to pieņemšana zaudēja jēgu. Un tieši šī tukšuma sajūta — ka nekas nenotika, jo tu neko nedarīji — ir daudz sāpīgāka nekā jebkura kļūda.
Tāpēc vienmēr ir vērts atcerēties vienu principu: labāk nožēlot to, kas izdarīts, nekā to, kas nemaz nav pamēģināts. Rīcību var saprast un izanalizēt. Ne-rīcību varēs tikai nožēlot. Un, ja dzīvē jāizvēlas vienīgais nožēlas veids, ko spēsi izturēt, izvēlies to, kurā tu rīkojies.