Filozofiski par tautas vienaldzību kopējam labumam. Valsts pārvalde regulāri izšķērdē lielas summas, un tauta to pieļauj, jo klusē. Daudzas valsts institūcijas veic iepirkumus, kur tos izpilda organizatoriem pietuvinātas personas. Izmaksas bieži ir pārspīlēti lielas un neatbilst reālajām tirgus cenām. Protams, ne viss ir melns, bet kā zinām, pat darvas pilnajā medus mucā var visu sabojāt. Problēma nav iepirkumi paši par sevi, bet to necaurspīdība, jo tā ļauj paslēpt būtiskus faktorus, kas sadārdzina procesa izmaksas, vai vieglāk izvēlēties vēlamo darbu izpildītājus. Šī necaurspīdība bieži tiek attaisnota ar privātuma un drošības aspektiem, taču tās ir muļķu pasakas – cilvēkus ar šādiem lozungiem ir vieglāk kontrolēt, jo primitīvie instinkti cilvēku uzvedībā dominē.
Birokrātija šajā kontekstā darbojas kā aizsargslānis tiem, kuri kontrolē notiekošo. Dokumenti un atskaites tiek veidoti tā, lai radītu iespaidu par kārtību, bet patiesībā pasargā iesaistītos no atbildības. Digitālajā laikmetā tas ir absurds – pietiktu ar vienu publisku datu portālu, kur visi izdevumi no tautas kabatas līdz konkrētam projektam būtu viegli pārskatāmi. Drošības aspekts nav šķērslis caurspīdībai – tehnoloģijas ļauj informāciju padarīt publiski pārskatāmu, vienlaikus aizsargājot personas datus un kritisko infrastruktūru.
Personu datu aizsardzība nav šķērslis pilnīgai caurspīdībai. Nav jāatklāj, kurš konkrēti saņēma algu, bet katra projekta, līguma un izdevumu plūsma var būt publiska un saprotama, lai redzētu summas, izvēli un pamatojumu. Kāpēc ceļa remonts maksāja divreiz vairāk nekā tirgus vidējā cena? Kāpēc tie paši uzņēmumi regulāri uzvar iepirkumos, neskatoties uz dārgāko cenu? Tā ir publiska zagšana, ko tauta pieļauj, jo nerīkojas. Amatpersonas tiek aizsargātas ar formālām procedūrām, bet patiesībā atbildības nav nevienam. Tauta gaida, ka kāds cits sakārtos sistēmu, bet pati klusē un pieļauj, ka vara turpina dzīvot tumsas pasaulē.
Caurspīdības risinājums ir vienkāršs un reāli īstenojams. Publiska uzskaite, kur katrs izdevums tiek izsekots no tautas kabatas līdz projektam, publiski līgumi ar alternatīviem piedāvājumiem, faktiskās izmaksas un sods par izšķērdēšanu – tas ir veids, kā var ieslēgt gaismu tumsas pasaulē. Nodokļi vairs nav paredzēti varas cilvēku dzīvesveida uzturēšanai, bet tautas ieguldījums tās labklājībā.
Lielākā problēma nav vara, bet tauta, kas pieļauj šādu sistēmu. Cilvēki kurn, bet negrib iesaistīties, un viņu vienaldzība uztur tumsu. Tikai tad, kad tauta pieprasīs caurspīdību, atbildību un reālu sodu par nelikumībām, tumsas periods beigsies. Kamēr cilvēki klusē, vara turpina dzīvot ēnā un izmantot to savā labā. Krīt priekškars, jo filozofija nemaina procesus – pārmaiņām vajag kritisku tautas masu, kura apzinās pārmaiņu nepieciešamību.