Mūsdienās vairs nav jādzīvo izolētā ciemā, lai dzirdētu tikai vienu versiju par realitāti — pietiek ar internetu un sociālajiem tīkliem. Šķiet, ka informācijas ir vairāk nekā jebkad, taču patiesībā daudzi no mums dzīvo informatīvos burbuļos, kur atbalsojas tikai tie viedokļi, kuri mums patīk. Šo vidi dēvē par echo chamber jeb telpu, kur atskat tas, ko paši esam teikuši. Informatīvā telpa “filtrē” saturu un ļauj dzirdēt tikai to, ko vēlamies. Katrs mūsu vārds, doma vai tvīts atgriežas atpakaļ kā skaļa, pārliecinoša atbalss, radot iespaidu, ka visi domā tāpat kā es.
Pie šī fenomena pievienojas vēl viena, daudz klusāka, bet vēl bīstamāka parādība — apstiprinājuma aizspriedums. Tas ir psiholoģisks mehānisms, kas liek mums meklēt un pieņemt tikai to informāciju, kas saskan ar mūsu jau esošajiem uzskatiem. Ja sastopam pretēju viedokli, mēs to bieži vien automātiski atmetam ar frāzēm kā: “Tas nav uzticami!” vai “Viņi izplata melus!”. Šī aizsargreakcija nav ļaunprātīga — tā ir cilvēka prāta dabiskā tieksme uzturēt iekšējo komfortu un izvairīties no kognitīvās disonanses, sajūtas, kad realitāte nesakrīt ar mūsu pārliecību.
Kad abas šīs parādības apvienojas, veidojas apburtais loks:
- Mēs atrodam vidi, kur mūsu viedoklis tiek nemitīgi apstiprināts;
- Mēs meklējam tikai tos avotus, kas saskan ar mūsu domu;
- Mēs apstrīdam vai ignorējam jebkuru informāciju, kas ir pretrunā ar mūsu pārliecību.
Rezultāts ir ilūzija par patiesību. Jo vairāk mēs dzirdam vienu un to pašu vēstījumu, jo vairāk tas šķiet patiess. Tas darbojas tāpat kā reklāma — ne vienmēr tā pārliecina ar argumentiem, bet gan ar atkārtojumu.
Šāda domāšana ir bīstama ne tikai indivīdam, bet arī sabiedrībai kopumā. Tā padziļina plaisas starp cilvēkiem, pastiprina polarizāciju un rada vidi, kur dialogs kļūst gandrīz neiespējams. Galu galā, kā var diskutēt ar kādu, kurš ir pārliecināts, ka viņa viedoklis ir neapstrīdama patiesība, jo “visi”, kuri viņam apkārt to apstiprina?
Izlauzties no šī apburtā loka ir sarežģīti, jo tas prasa atteikties no komforta zonas. Tas nozīmē klausīties pretējos viedokļos, pārbaudīt informāciju dažādos avotos un atzīt, ka arī mēs paši varam kļūdīties. Šis process nav patīkams, taču tas ir vienīgais veids, kā ieraudzīt realitāti ārpus sava burbuļa.
Pretējā gadījumā mēs turpinām dzīvot burbulī, kur skan balss: “Tu esi tas, kam ir taisnība” — un mēs tai ticam, pat ja tā ir tikai mūsu pašu balss, kas atgriežas atpakaļ kā bumerangs.