Skaistums savā būtībā ir subjektīvs apkārtējās pasaules novērtējums, kas raisa baudas, apbrīnas vai gandarījuma sajūtu. Skaistums neraksturo tikai fizisko izskatu, tas aptverot dažādus cilvēku pieredzes un izpausmju aspektus.
No filozofiskā skatpunkta skaistuma izpratne ir balstīta sabiedrības kultūrā. Vieni skaistumu mēdz raksturot ar tādiem elementiem kā simetrija vai proporcija. Citi novērtē skaistuma emocionālos vai pieredzes aspektus, proti, to kā cilvēks reaģē uz redzēto.
Kultūras ietekme būtiski ietekmē sabiedrības uztveri par skaistumu. Skaistuma standarti ir dažādi un var mainīties, atspoguļojot mainīgās sociālās vērtības un vēlmes. Tas, kas vienā kultūrā tiek uzskatīts par skaistu, var būtiski atšķirties no ideāliem citā, izceļot skaistuma subjektivitāti un kulturālas ietekmi.
Estētikas jomā skaistums ir mākslas novērtējuma centrālais elements. Mākslas izpausmei ir dažādas formas, piemēram, gleznošana, literatūra vai mūzika. Skaistuma subjektīvais raksturs mākslā izpaužas, kā indivīda mākslinieciskā skaistuma interpretācija, tajā iekļaujot savu perspektīvu un kultūras izcelsmi.
Arī dabai ir noteicoša loma mūsu izpratnei par skaistumu. Daba ar tās ainavām raisa bijību un apbrīnu. Saikne ar dabu sniedz cilvēkiem iedvesmas avotu, kas tiek tālāk izmantots radītajos mākslasdarbos.
