Visos laikos aktuāls jautājums, kas vienkāršos vārdos nav izskaidrojams. Apzināta vai instinktu vadīta mīlestības izvēle ir sarežģīta tēma, ja to “ieliekam rāmjos”, bet, ja uz mīlestību skatāmies kā uz algoritmu, kam ir sākuma un beigu punkts, tad izvēle ir vienkārša. Cilvēkiem ir spējas apzināti pieņemt lēmumus un racionāli domāt, tomēr liela nozīme ir instinktu procesiem, kas ietekmē mūsu simpātijas un tā saukto “dzirksts” rašanos.
Dzirksts raksturo sākotnējo un apzināti nekontrolēto pievilcības un sajūsmas pieaugumu, tā ir dziļi instinktīva reakcija. Šo dzirksti raksturo intensīvas emocijas un spēcīga vēlme būt tuvu mūsu pieķeršanās objektam. Šīs iekšējās sajūtas varam saukt par iemīlēšanās fāzi mūsu attiecībās.
Instinktīva pievilcība ir dziļi iesakņojusies mūsos un kalpo kā mehānisms mūsu sugas izdzīvošanai un pavairošanai. Piedzīvojot šo dzirksts sajūtu, mūsu smadzenes liek “ražot” ķīmiskās vielas, kas nodrošina labu pašsajūtu. Šīs ķīmiskās vielas rada pastiprinātu baudas, pieķeršanās un piederības sajūtu, kas veicina mūsu sākotnējo pievilcību.
Instinktīva pievilcība ir spēcīga un var būt valdzinoša, tomēr to var ietekmēt arī mūsu individuālā pieredze, uzskati un vērtības. Mums augot un attīstoties, mūsu izpratne par mīlestību un mūsu vēlmēm var kļūt niansētāka un prasīgāka. Mēs varam vairāk apzināties to, ko mēs patiesi vēlamies partnerī, un varam meklēt dziļāku emocionālu saderību.
Kļūstot intelektuālākiem un emocionāli pieaugušākiem, mūsu “dzirksts” var kļūt prasīgāka, jo mūsu pieaugošā pašapziņa un personīgā izaugsme ļauj mums atpazīt mūsu vajadzības, noteikt augstākas prasības attiecībām un meklēt partnerus, kas atbilst mūsu vērtībām un vēlmēm. Mēs kļūstam mazāk gatavi samierināties ar virspusējām izklaidēm un meklējam attiecības, kas ir jēgpilnas, piepildītas un ir saskaņā ar mūsu ilgtermiņa mērķiem.
Mijiedarbība starp apzinātu un instinktu vadītu izvēli ir unikāla katram indivīdam. Lai gan daži cilvēki mīlestības jautājumos var lielā mērā paļauties uz saviem instinktiem, citi var dot priekšroku apzinātai lēmumu pieņemšanai un saderībai. Līdzsvara atrašana starp instinktu un apzinātu izvēli ir personisks ceļojums, kas atšķiras no cilvēka uz cilvēku.
Atgriežoties pie mīlestības algoritma, tad dzirkstij nav viens sākuma punkts šajā algoritmā, bet tā ir tuvu sākumam, jo, kā jau minēju, dzirksts ir daļa no mūsu instinktīvajiem mehānismiem mūsu sugas izdzīvošanai un pavairošanai. Mūsu smadzenes sintezējot ķīmiskās vielas mazina apzināto lēmumu lomu šo instinktīvo mehānismu realizācijā.
Neviļus domājot par sabiedrības kopējo izglītotību, tai skaitā cilvēku personīgo izaugsmi, saprotu, ka dzimstības samazināšanās izglītotākās sabiedrībās ir dabisks process, un to nespēs ietekmēt neviena “dzimstību motivējoša programma”.
